Sajūtu mākslas darbs

Es aizveru acis un iegrimstu atmiņās. Visas smaržas, kas kairinājušas manas nāsis, šķiet sagrupētas pa smaržu pudelītēm. Ikkatra skaņa ir tik pazīstama un mīļa kā skaņu plate sešdesmitajos. Viss, kas piedzīvots, šķiet vēl svaigi jūtams katrā manā ķermeņa šūnā. Bet visbeidzot, katra emocija, sajūta, kas likusi sirdij pukstēt straujāk vai tieši pretēji, veidojusi visneatkārtojamāko sajūtu mākslas darbu- mani.
Ir silts vasaras rīts. Kā rīta pieradums man ir gatavoties rīta skrējienam. Austiņās skan Kings Of Leon, kas pārslēdz mani uz citu pasauli. Varbūt pat dimensiju, jo dabiskais instinkts dzirdēt, kas notiek apkārt, ir zudis. Pārējās maņas strauji saasinās, un nu jau tās pielīdzināmas izbiedētam zaķim tīruma vidū. Es nespēju pretoties un pasmaidu, jo promenādi, pa kuru pašlaik skrienu, apspīd tikko uzaususī saulīte. Plaušās ieplūst dzestrā rīta smarža, un ar nebijušu spēku enerģija rinķo asinīs. Laiks rit, un aiz priekškara parādās jauna diena.
Nomācās. Satumst. Tulīt sāksies vētra. Loģiski domājošais prāts dzen mani zem pajumtes, taču es ļaujos sajūtām. Esmu dusmīga. Pat ļoti. Iekš manis viss kliedz, kas atbalsojās debesu ritmiskajā dunoņā un apžilbinošajā zibens uzplaiksnījumā. Pāri sejai un matiem traucās simtiem ūdens pilienu. Mans velosipēds centīgi tur līdzsvaru uz slidenā ceļa. Esmu iegrimusi sevī, līdz mani iztraucē telefona zvans. Cenšos noturēt telefonu mitrajās plaukstās, jo nupat manas ausis ir saklausījušas klusu, nožēlas pilnu piedod.
Viens vārds mani darījis brīvu. Miers. Tas mani silda. Tikko atvērtajos plakstiņos ielaužās saules stari un apžilbina mani. Paverot telts priekškaru, es spēji ievelku svaigo gaisu plaušās. Nedaudz pastaigājusi gar Daugavas akmeņaino krastu, apsēžos tieši pa vidu uz lielākā no akmeņiem. Manas acis uzlūko harmonisku ainavu, līdz izplūdusi uzmanība pievērsta tam, kas cītīgi no mugurpuses mani vēro. Viņš savus maigos, lielos pirkstus piekļauj pie maniem pleciem, un šķiet, ka ķermenis nav juties labāk. Es ieskatos dziļi viņa zaļajās acīs un atrodu tur sevi stāvam blakus. Dubultsapnis vai tomēr ilūzija?
Varētu teikt, ka esmu jutusi visas iespējamās maņas, bet tad es melotu. Mīlestība. Tā ir mana neatklātā mīkla. Tā ir mīkla, kas liek justies dzīvai, jo tikai no patiesas sajūtu krāsas varu turpināt gleznot savu neatkārtojamo sajūtu mākslas darbu.