Divas dienas vai viena. Varbūt skaistas krelles. Tu aprij manu domu kā valis planktonu, filtrējot ūdeni, kas īstenībā ir dziļš, nevis netīrs. Ja es nesaku, ka tu esi skaists, tas nenozīmē, ka... Nu, jā! Es arī nezinu, bet kalcija un nātrija koncentrācijai šūnā jābūt divi pret trīs. Laikam?
Atceros... Mamma man mācīja, ka labāk neteikt neko, ja nav nekā laba, ko pateikt. Runāšanas sudrabs jau nav tas pats, kas klusēšanas zelts. Visi jau it kā zina, ka tie klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Tu sarauc degunu, jo tev apnika? Īstenībā tu varbūt nesaproti, bet es nesaku, ka es saprotu. Bet varbūt saprast pat nav obligāti, jo saprašana ir tikai katalizators, kas paātrina sajušanas reakciju, bet svarīgākais jau ir iznākums, un tavai eiforijas sajūtai vairs izskaidrojumi nav vajadzīgs, jo tas ir tik pašsaprotami neizskaidrojami kā saule pie debesīm.
Jā! Paskaties uz augšu, pavēro to zilo mākoņu jūru. Es zinu – var apmaldīties. Acis žilbina tā neredzamā saule, kura pat nenojauš par savu lielo atbildību tavā pasaulē. Manā pasaulē? Nē! Es nespēju aptvert, no kā sastāv šī telpa, kas mēģina novilkt robežu starp manu prātu un kosmosu. Gulbja lidojums kosmosā. Bija tāda viena mistiska lapiņa spēlē manas māsas ballītē. Tā arī mēs neatklājām, kas to rakstīja. Varbūt Dārtiņa? Viņai patīkot kosmoss, bet šķiet – tā nebija viņa. Pēc rokraksta arī nevarēja atpazīt. Intriģējoši. Bet, runājot par kosmosu,... Jā, ko gan es zinu par to?
Varbūt mana pelēkā smadzeņu viela sastāv no daļiņām, kas nāk no kosmosa, iespējams, man galvā ir divi kosmosi. Bet tā robeža gan man nav tuva. Es nezinu, pēc kuras mērauklas lai skatās. Mani standarti varbūt nav tik strikti kā tavējie, un vispār man īsti nepadodas sakārtot lietas pa kastēm. Es varu izmērīt zemtekstu, kas laužas ārā no tava sarkastiskā joka, bet varbūt es skatos pēc nepareizās skalas, jo citreiz šķiet, ka tas klišejiski mīļais ir tomēr vairāk patiess nekā banāls, kāds izrādās gudrais padoms. Tas ir tāpat, kā skatīties tavās brūnajās acīs, kurās, vēlreiz paraugoties, vairs nevar atrast neko brūnu, tās dzintaraini mirdz, un es nezinu, kāda krāsa tā īsti ir, neprotu klasificēt, bet fascinējošākais ir fakts, cik mazsvarīgi tas kļūst brīdī, kad tavās acīs var redzēt to, ko tu domā un jūti, un tas mistiskais tonis ir trīsu vērts, bet varbūt, ka atkal tās ir tikai manas ilūzijas, jo, cenšoties saredzēt, kas ir akas dibenā, tajā var iekrist.
Bet iekrist var taču arī mīkstā gultā, un tas varētu šķist svarīgi, jo narcises smaržo tikai pavasarī, un tev taču neviens nepateica, vai tavs mērdiedziņš vai virve jāmeklē ūdenī, debesīs, kosmosā vai tajā mulsinošajā skatienā. Tomēr sagadīšanās ir skaista afēra un dažbrīd pārāk likumsakarīga, lai noticētu, ka tas nav saistīti. Ja tu netici nezināmam augstākam spēkam, kas par to atbild un noorganizē sagadīšanās, lai īstenotu savu cēlo plānu, tad ir grūti aptvert, kā vispār kaut kas notiek. Nekas cits neatliek kā baidīties. Neziņa ir baisa, vai arī tu esi naiva laika masa, kas iemācījusies izvairīties no beigu termiņa domām. Nav svarīgi, jo noslēgums ir fakts. Un tu arī turpini prātot – kāpēc? Baisi smieklīgākais ir tas, ka tu patiesībā esi tikai bioloģisku vielu ķīmiski un fizikāli formēts smadzeņu pikucis, tu esi tikai doma, kuras reālais būtības jēdziens nav diezko izskaidrojams un pietiekams.
Cik gan absurds ir kālija – nātrija sūknis! Ja šo ķīmisko vielu koncentrācija šūnā izlīdzinās, tad tu, cilvēk, esi mironis. Tik vienkārši, un tas, protams, ir viens primitīvs piemērs. Tad kā lai es priecājos par tavu smaidu, kas kā apbrīnojamo okeāna pērļu kaklarota ir viss, ko man vajag? Tas valis esi tu pats, kurš, būdams zīdītājs, smok savā ūdens mājā. Tad viena diena vai divas? Viens vienīgs apmulsums.
