Stāsts par eņģeļa mīlestību

Kādreiz dzīvoja kazlēns, kurš izmainīja manu dzīvi. Viņš kļuva par manu eņģeli. Es gribu izstāstīt viņa dzīves stāstu, aprakstot savas jūtas pret jauko kazlēnu, kura vārds ir Eņģelis.
Ir sapņains rīts. Kūtī caur pelēkajiem logiem laužas vientuļš gaismas stars, kas apgaismo sniegbaltu kazlēnu. Sapņos viņš kustina savu pūkaino kāju, nošķaudās, un pamostas. Blakus nodalījumā brēc aitas, jo jēri aizklaiņojuši pārāk tālu, un apmaldījušies. Kazlēnu tas neuztrauc. Viņš gaida kādu. Kādu cilvēku. Pie baltā eņģelīša atnāk viņa tēvs, un sāk tam grauzt ausis. Kazlēns pieceļas, un aizsteberē līdz mātei, un aizmieg viņai pie sāniem.
Kad tuvojos kūts durvīm, jau dzirdu jēru balstiņas un aitu uztraukušos saucienus, kas izmisīgi cenšas savaldīt nepaklausīgos jērus. Ieeju iekšā un uzreiz jūtu mieru, kas pārņem mani, un uzreiz smaidu, smejos par jēriem, kas nāk pie manis un pinas pa kājām. Pagriežos, un manī uzplaukst siltums, kad ieraugu mazu kazlēnu, baltu, pūkainu, ar brūnām, žēlām acīm. Kad to paceļu, tas manu seju pabaksta ar purnu un smieklīgi noņurdas.
Pirmo reizi savā mūžā jūtu šādu mīlestību. Uzreiz pēc skolas jāskrien pie kazlēna, jāslēpjas viņa baltajā, mīkstajā kažokā, jādzird kazlēna smieklīgā balstiņa. Kazlēns ir mans eņģelis, kas mani nomierina un seko man, kur vien eju. Žēlās acis skatās man pakaļ, kad eju projām, un kazlēns kļūst par sīku, baltu zibsni kas skrien man pretim, kad atnāku.
Kazlēns katru gadu svin savu dzimšanas dienu. Es taisu kazlēnam un viņa viesiem- dzīvniekiem ēdienu. Un tad svinam mana Eņģeļa dzimšanas dienu. Man bez viņa neiztikt. Eņģelis ir kas tāds, ko sargājam visu mūžu, un tas sargā mūs. Kazlēns ir mans labākais draugs. Tā sajūta, ka kāds Tevi saprot, un gaida tevi, ir skaistāks par visu.
Mans Eņģelis nodzīvoja četrpadsmit gadus, visu laiku mani sargājot. Pat pašā pēdējā brīdī paspēju dzirdēt viņa priecīgos ņurdienus, un ieskatīties brūnajās acīs. Tajā dienā, Eņģelis mocījās, un negribēja ēst. Man bija tik ļoti bail, ka skudriņas skrēja pār muguru. Aizvedām pie veterinārārsta. Eņģelis bija pavisam mierīgs. Domāju, ka viss ir kārtībā. Tad elpa apstājās, un zināju, ka tagad esmu viena.
Ir pagājuši vairāki gadi, kazlēns ir izaudzis, mūžu nodzīvojis, un tagad miris. Joprojām mana Eņģeļa dzimšanas dienā uz kapa uzlieku sarkanu rozi, katru dienu pie viņa eju un stāstu par saviem piedzīvojumiem, priekiem un bēdām. Manam Eņģelim vienmēr būs vieta manā sirdī, jo ikreiz, kad redzu kazlēna acis, man skudriņas skrien pār muguru...