Es nezinu, vai spēju uzrakstīt par to ko jūtu, var jau būt ka vienīgi to, ka neko nejūtu? Bet tie būtu meli. Manas sajūtas varētu salīdzināt ar sašvīkātu vārdu, es nevēlos lai tās kāds spēj izlasīt. Varbūt es labāk rakstīšu par savu draudzeni, tā būs vieglāk.
Manu draudzeni sauc Melanholija. Draudzene vai ienaidniece, nezinu, viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Es negribu nevienu apvainot, bet reizēm viņa man šķiet tuvāka nekā vairums cilvēku. Melanholiju pazīst daudzi. Es ar viņu iepazinos divus gadus atpakaļ,nezinu, vai tas bija tapēc ka mums iepatikās viena un tā pati bēdīgā dziesma, vai tapēc, ka labprātāk sēdēju tumšā istabā nekā ārā svaigā gaisā. Viņa bez iebildumiem piekrita visai manai paškritikai, bet protams, tā jau nebija vērsta pret viņu. Melanholijai piemita daudz labu īpašību. Viņai patika klausīties manās domās, patika ar mani lasīt grāmatas un dzert stipru kafiju. Viņai laikam pat patika mani dzejoļi, bet viņa to skaļi neteica, tāpat kā es. Visvairāk Melanholija man patika tapēc, ka es ar viņu varēju būt viena. Ar melanholiju vasarā mēs skatījāmies melnos ezera ūdeņos un gribējām tur noslīkt. Ar viņu, mēs siltās vasaras naktīs sēdējām uz auksta akmeņa un skatījāmies zvaigznēs. Kopā mēs apcerējām dzīves bezjēdzību un to, kā es neko nespēju izdarīt līdz galam. Ar viņu mēs saulainajās dienās sēdējām istabā ar aizvilktiem aizkariem un klausījāmies klusumā. Mana mamma man pārmeta, ka to vien daru kā slinkoju, bet tā nebija vis, es pat atradu darbu, veselus piecus. Diemžēl, mani nevienā tā arī nepieņēma. Bet kam gan vajadzīgs darbs, ja tev ir Melanholija. Melanholija mani nekad nepametīs, tā es tad domāju, un man bija taisnība, jo tā biju es, kas pameta viņu.
Tas notika pēc gada, kad man kļuva sliktāk. Melanholiju es kaut kur pazaudēju. Laikam tapēc, ka biju pārāk aizņemta un sakoncentrējusies uz sevi. Es tajā laikā sev ļoti nepatiku. Tik ļoti, ka ēdienam pazuda garša, tapēc es vienkārši neēdu. Es pāris nedēļās, pēkšņi, biju palikusi ļoti neglīta, lai no kuras puses es uz sevi skatītos, kaut kas nebija kā vajag. Es kafijai vairs neliku klāt cukuru. Viss bija vai nu melns, vai pelēks. Es rakstīju tikai par to, cik ļoti sevi ienīdu, neko citu vairs nebiju spējīga uzrakstīt. Es vienatnē vairs nesmējos. Man patika sēdēt karstā vannā, jo tikai tur man nebija auksti. Man bieži tirpa kājas un reiba galva. Es nesapņoju par nākotni, vai to kā gribētu kļūt par slavenu rakstnieci. Mani sapņi bija melni, melni kā manas domas, melni kā mašīnu izpūtēja dūmi. Melni bija mani vakari, naktis un rīti. Es biju pati sevi ieslodzījusi, un nemācēju izpestīt. Katrs vārds ko sev sacīju bija kā auksta lāsteka, un dzeja ko rakstīju, kā novītis zieds.
Pagāja ilgs laiks līdz es atkal spēju ieraudzīt savu draudzeni. Pagāja laiks, un es savam atspulgam vairs nemetu ar akmeņiem. Es nekaisīju sāli savās brūcēs, bija laiks likt mierā sīpolus, ko katru dienu dusmīgi kapāju. Es izlaidu sevi no sprosta kurā biju ieslodzīta, no sprosta kuram patiesībā pat nevajadzēja atslēgu, jo durvis visu laiku bija vaļā. Es vairs negrimu savās dubļainajās domu peļķēs, bet atklāju jūru, ar citām sajūtām. Un tur, pie jūras, es atkal satiku viņu, savu draudzeni, Melanholiju.
