Izlasījusi šo virsrakstu, es aizdomājos un atcerējos par visspilgtākajām sajūtām, kuras man ir bijušas, kuras esmu piedzīvojusi. To bija daudz, ir daudz un būs daudz. Manuprāt, dzīve nebūtu tik interesanta, ja mēs nebūtu piedzīvojuši daudz dažādu notikumu. Piemēram, satraukums, izgāšanās, bēdas, prieks, sajūtas sapņos un vēl daudz citu. Nebūtu par ko runāt un nebūtu, ko stāstīt citiem cilvēkiem.
Man ļoti patīk sports. Es uzskatu, ka tā ir mana visa dzīve. Jau no 8 gadu vecuma es nodarbojos ar jāšanas sportu. Tagad man ir 15 gadi. Man ļoti patīk zirgi. Es uzskatu, ka šie dzīvnieki ir skaisti, graciozi un gudri. Tā pat kā cilvēks, tā arī zirgs sajūt cilvēka sajūtas. Ja jātnieks sēžot zirgam mugurā jutīsies mierīgs un drošs, tad arī zirgs būs mierīgs. Taču, ja jātnieks jutīsies satraukts, tad arī pats dzīvnieks būs satraukts un nedaudz nervozs.
Bieži vien jāšanas sporta sacensībās esmu piedzīvojusi lielu uztraukumu. Sevišķi tad, ja es uzzinu, ka man ir jāiet startēt nākošai pēc kārtas. Manas sajūtas sastāv no uztraukuma un nedaudz no aukstuma.
Bieži vien iesildes laukumā cenšos sevi nomierināt ar teikumu: „Viss būs labi, man izdosies!” Un tas arī palīdz. Arī mans zirgs nervozē. Taču, kad pa mikrofonu izskan tiesneša aicinājums: „Uz starta tiek aicināta Valērija Mickeviča ar zirgu Fantastika”, tad es sāku vēl vairāk trīcēt. Mana sirds sāk dauzīties kā nemiera gars savā mazajā kambarītī. Manu ķermeni pārņem vēl lielāks uztraukums, paliek nedaudz auksti, un es trīcu. Tad pēc trīcēšanas ir tāda sajūta, it kā es nopurinos. Pēc tam paliek nedaudz mierīgāk. Piejāju pretim tiesnesim un sasveicinos ar smaidu. Tad nopūšos un dodos uz pirmo šķērsli. Maršruta laikā uztraukums izgaist. Izlecot maršrutu tīri ar savu zirgu, es ļoti nopriecājos, smaidu un paceļu roku gaisā kā uzvarētāja! Tad es paslavēju zirgu un dodos prom no sacensību laukuma uz iesildes laukumu.
Kad uz maršrutu dodas kāds dalībnieks vai dalībniece no manas komandas, tad es turu īkšķus, stipri, no visas sirds. Kad tuvojas klāt šķērslim, es, klusībā pie sevis, īkšķi turēdama, saku: „Aiziet, pārlec zirgs, tīri, nenogāz!”. Bet, ja jātniekam vai zirgam kaut kas nesanāk un zirgs nogāž šķērsli, tad es klusībā pie sevis nomurminu un sakožu lūpas: „Aijj!”.
Un nu, kad visi dalībnieki ir izstartējuši un rezultāti ir apkopoti, pienācis vissatraucošākais brīdis – apbalvošana! Tiesnesis sauc tos dalībniekus uz apbalvošanu, kuri ir tikuši pieciniekā un sāk saukt no 5. līdz 1. vietai. Un tieši šajā brīdi mana sirds atkal sāk dauzīties kā mazais velniņš. Es atkal sāku trīcēt un man paliek nedaudz auksti, kaut ir vasara! Un es atkal mazliet nopurinos vairākas reizes šīs sajūtas dēļ. Kad ir izsaukti četri dalībnieki un mans vārds izskan piektais, es pārlaimīga dodos uz apbalvošanas ceremoniju, pa ceļam slavēdama savu fantastisko zirgu!
Bet vēl manas sajūtas nav beigušās. Vēl satraucošāks brīdis kļūst tad, kad tiesnesis nosauc vietu, kuru ir ieguvis katrs pāris! Kad četri dalībnieki ir jau apbalvoti un es esmu vienīgā, kas palikusi neapbalvota, es, neticēdama, sāku arvien vairāk priecāties, jo saprotu, ka pirmā vieta tiks man! Jā! Es kļūstu par uzvarētāju sacensībās, izcīnot kausu! Esmu pārpildīta ar prieku, laimi un smaidu sejā! Es samīļoju un paslavēju savu četrkājaino draudzeni, jo es saprotu, ka bez viņas centības nebūtu tikusi pie ilgi kārotā uzvaras kausa.
Un nu ir laiks veikt goda apli visiem dalībniekiem, kuri ir tikuši peciniekā! Šajā brīdī es, veicot goda apli ar savu labāko ķēvi Fantastiku, smaidīdama, ceļu roku gaisā un priecīgi uzsaucu „Urrāāā!”. Pēc sacensībām pacienāju Fantastiku ar kārumiem un vēlreiz mīļi samīļoju un paslavēju, pasakot: „Paldies Tev! Tu esi man labākā!”.
