Ikdienā mēs dzīvojam un daudz neanalizējam savu dzīvi, savas sajūtas. Bet ir jāpiedzīvo kaut kas satricinošs, lai saprastu, ka ļoti bieži blakus atrodas pretstatu pāri: drosme un gļēvulība, uzticība un nodevība, bailes un laimes pilna drošības sajūta. Es pastāstīšu par pēdējo.
Šīs ziemas dienas pievakare ne ar ko neatšķiras no citām. Pēcpusdienā ar skolas autobusu braucu mājās. Šobrīd dzīvoju pie tēta, tādēļ no autobusa kāpju pie vecās skolas un dodos pa trotuāru gar parku šķērsām cauri pilsētiņai. Ir ziemas pievakare. Jau krēslo. Iedegas laternas, un to gaisma laužas cauri apledojušajiem liepu zariem, metot jocīgus gaismas apļus, par kuriem es vienmēr brīnos. Kā tādi rodas, ja koku zari nemaz nav apaļi? Bet koku spocīgie kamoli mani pavada gandrīz visa ceļa garumā.
Mans parastais maršruts jau pusgadu iestaigāts, un katra taisnākā taciņa labi zināma. Re, jau klāt bērnudārzs, otrs parciņš, kur kādreiz bijusi kapsēta. Tad baltā veikala stūris, tālāk bijušās Latvijas Krājbankas paksis. Esmu nonākusi starp divām ēkām, kad pēkšņi manā priekšā kā no zemes izlien maza auguma vīrietis brūnā, nosmulētā jakā, tādās pašās biksēs, atstarotājiem piekarinātu mugursomu plecā. Galvā savādas formas cepure, pižiks, bet tā kā par mazu un stāv uz paša pakauša gala. Viņš uzsāk ar mani sarunu, murminādams, ka varam iet kopā. Pamanu muti, gandrīz tukšu, tikai augšpusē abās pusēs pa vienam garam, dzeltenam zobam. Tajā pašā brīdī atskan mana telefona zvans. Vecākā māsa interesējas, cik tālu esmu tikusi un kas man blakus runā.
„Esmu gandrīz pie benzīntanka, un ar mani runā kaut kāds vīrietis.”
„Ej mudīgi prom no viņa!” māsa mani skubina, un es arī ātri steidzos, jo tajā brīdī cauri kauliem izskrien baiļu šermuļi. Esmu dzirdējusi par nolaupītiem bērniem, kurus vēlāk atrod bez asinīm vai nomocītus beigtus. Metos skriet, bet man aiz muguras atskan satiktā svešinieka bļāviens: ”Pagaidi, žurka!!!” Es tā žurka. Skrienu pa ielu uz leju neatskatīdamās. Mans glābiņš var būt tikai benzīntankā.
Tur, kā vienmēr, apgrozās cilvēki, un es izstāstu par baiļpilno tikšanos, ka vīrietis no manis neatstājās, bet skrēja man līdzi un tagad stāv pie DUS stūra. Viens no apmeklētājiem tiešām iziet ārā un nikni sakliedz uz vīreli. Izskatās, ka viņš lēnām aizvelkas uz centra pusi. Vēl pagaidu piecas minūtes un nolemju doties uz mājām pa ceļu gar auto garāžām, kur dzīvojamo ēku vairs nav.
Eju un vairs nedomāju par nejauko tikšanos. Prātoju, vai tētis jau būs mājās vai nebūs, kas būs vakariņās. Nonāku pie pļaviņas. Acis atrod iestaigātu taciņu, un eju pa to. Šķiet, te būs tuvāk, nekā pa ceļu. Kādreiz šeit ganījušās pilsētnieku aitas. Tagad aug nelieli krūmiņi. Snieg lielām, mitrām pārslām, bet taciņa dubļaina, nevis balta. It kā būtu jau iets pirms manis. Un tad... Pašā degungalā nošvīkst krūmi un atskan skrejošu soļu dipoņa. Atkal viņš!! Aizskrien garām, bet neierauga mani, kaut esmu tikai soļa attālumā. Sirdij neprātīgi dauzoties un pilnīgi sausu muti lēnām pa taciņu lavos uz priekšu. Jā! Tālumā, uz Brīvības ielas trotuāra, laternu dzeltenajā gaismā viņš stāv savās noplukušajās biksēs, spīdinādams neskaitāmos atstarotājus. Metos skriet uz mājām, līdz glābiņam vēl nieka trīssimt metri! Nejūtu savu elpu, savu ķermeni, tikai skrienu neatskatoties. Atslēga! Atslēga! Kur tu esi?! Roka vandās pa skolassomas mazo nodalījumu, līdz satausta glābējas auksto sānu. Pēc mirkļa esmu jau iekšpus durvīm.
Laimīgāka cilvēka par mani tobrīd pasaulē nav.
