Vai kāds no Jums nakts vidū ir skatījies griestos? Vērodams ielu laternu rotaļu ar balto griestu kontrastu, domājis par dzīvi, pārcilājis iepriekšējās dienas spilgtos notikumus? Es, jā. Tu skaties un pēti ēnu rotaļas, līdz kamēr no apziņas dziļumiem atraisās kādi vārdu savienojumi, teikumi vai panti. Un tā rodas manas „mākslinieciskās skudriņas.”
Radīt dzejoli ir kaut kas vienreizējs! Iedomājies kādu telpu, kurā lido simtiem bišu. Un iedomājies, ka tev ir jānoķer kāda konkrēta bite. Tikpat grūti ir noķert šo domu, ideju. Tiklīdz noķer, prom nelaid. Turi plaukstā un jūti, kā tā zum. Bite zum, un skudriņas pār ķermeni skrien. Un ir vēlme šo biti uzlikt uz papīra, lai tā ataino šo noķerto, brīvo domu.
Pildspalva pieskaras papīram. Un sākas grūtākais. Ir jāatrod šis pirmais dzinulis, jāatver valodas slūžas un jāļauj skudriņām pārtapt par vārdiem, zilbēm. Un tas tikai vairo manas jaunatklāsmes radošajā procesā – ieraudzīt savu darbu gatavu un labi noformētu.
Liekas, viss ir galā. Mana bite aizlido, skudras pazūd, domas pārstāj mutuļot. Mans darbs guļ droši uz papīra. Nekas to netraucē. Kādu laiku. Līdz kamēr to atkal neatmodina bišu un skudru uzlidojums – dzejoļa pirmlasījums. Negribu aizbiedēt šos manus domu pavedienus, bet gatavojos – viens ir tad, kad tavu darbu lasi tikai tu pats. Cita lieta, kad tavu domu uztver vairāk dzirdīgu ausu.
Vakars klāt. Uztraukums kāpj debesīs. Varbūt iet prom? Neviens nedzirdēs un neredzēs. Ak, šī nedrošība… Nē, mans darbs tiks atbrīvots. Lai arī sirds dauzās, domas virmo, bet mani soļi ir nekļūdīgi – skatuve tuvojas un mikrofons jau gaida. Galvā vēl pāris uzmācīgu domu – vēl ir laiks, vēl vari paspēt aiziet. Bet, nē! Turpinu. Skudriņas atkal uzvirmo kā vilnis – tāpat kā pirmoreiz, kad noķēru biti.
Dzejolis izskan. Liekas, neviens neko nav sapratis, klusums pēc dzejoļa, bet pašam satraukumā aizvien vēl strauji pukst sirds. Aplausi zālē, atvieglojuma mirklis un došanās prom. Man ir vienalga, ko apkārtējie par to saka. Mans domu virpulis ir un paliks mans. Ja citiem tas patīk, tad man ir nesapratne – kā kāds to var saprast. Ja kādam tas nepatīk, arī nekas. Es esmu es. Tāpat kā manas skudriņas. Un to izraisītāja – Valoda.
Dažkārt asa un skarba,
Bet mana!
Dažkārt mīļa un līdzcietīga,
Tā mana!
Celta debesīs
Un no turienes arī gāzta.
Manām ausīm kā dāvana.
Augstākajā kalnā jūtam
Vēju čukstam latviski.
Dzirdam maizi cepamies latviski.
Redzam jūru bangojam latviski.
Dzirdam miglas klusos soļus latviski.
Pat klusums izskan tik pazīstami.
Tik atliek ļauties šai dāvanai.
Ļauties valodai.
Ļauties Latvijai.
Dzīvot!
/Uģis Grancovskis/
