Izlasījusi šo virsrakstu, es aizdomājos un atcerējos par visspilgtākajām sajūtām, kuras man ir bijušas, kuras esmu piedzīvojusi. To bija daudz, ir daudz un būs daudz. Manuprāt, dzīve nešķistu tik interesanta, ja mēs nebūtu piedzīvojuši dažādus sajūtu notikumus. Tādus notikumus , kas saistīti ar smaržām, garšām, dzirdi, taustes sajūtām - aukstumu, siltumu. Nereti mums kompānijās nebūtu, par ko runāt un ko stāstīt citiem cilvēkiem.
Man ļoti patīk sports. Es uzskatu, ka tā ir visa mana šī brīža dzīve. Pašlaik mani ir 15 gadi, un jau no 8 gadu vecuma es nodarbojos ar jāšanas sportu. Zirgi ir mani mīļākie dzīvnieki, jo tie ir skaisti, graciozi un gudri. Tāpat kā cilvēks, arī zirgs izprot cilvēka sajūtas. Ja jātnieks sēžot zirgam mugurā jutīsies mierīgs un drošs, tad arī zirgs tāds būs. Taču, ja jātnieks jutīsies nepārliecināts par sevi, tad arī pats dzīvnieks būs satraukts un nedaudz nervozs.
Bieži vien jāšanas sporta sacensībās esmu piedzīvojusi lielu uztraukumu. Sevišķi tajā brīdī, kad uzzinu, ka mans starts ir nākamais. Mani pārņem uztraukums, un es jūtu fizisku aukstumu. Šajā brīdī sākas mans sacensību sajūtu stāsts.
Vasara. Sacensību diena. Gaiss ir silts. Visapkārt dzirdamas čalas, zirgu zviedzieni, cilvēku nesaprotamās sarunas. Ik pa brīdim ieskanas kāda putniņa dziesma. Saule spoži spīd, mākoņi lēni slīd vienā noteiktā virzienā.
Bieži vien iesildes laukumā cenšos sevi nomierināt ar teikumu: „Viss būs labi, man izdosies!” Tajā brīdī tas palīdz. Arī mans zirgs kļūst mierīgāks. Kad mikrofonā dzirdams tiesneša aicinājums: „Uz starta tiek aicināta Valērija Mickeviča ar zirgu Fantastika”, es sāku trīcēt. Mana sirds sāk dauzīties kā nemiera gars, it kā sāk vibrēt. Manu ķermeni pārņem vēl lielāks uztraukums, paliek nedaudz auksti, un es trīcu kā apšu lapa. Bet man ir jāsaņemas! Domās es nopurinos un paliek nedaudz mierīgāk. Piejāju pretim tiesnesim un, smaidīdama savu burvīgāko smaidu, sasveicinos, tad nopūšos un dodos uz pirmo šķērsli. Maršruta laikā uztraukums izgaist. Izlecot maršrutu tīri, es ļoti nopriecājos, smaidu un paceļu roku gaisā kā uzvarētāja. Tad es paslavēju zirgu un dodos prom no sacensību laukuma uz iesildes laukumu.
Kad uz maršrutu dodas kāds dalībnieks vai dalībniece no manas komandas, es turu īkšķus - stipri, no visas sirds. Kad zirgs tuvojas šķērslim, es klusībā, īkšķi turēdama, saku: „Aiziet, pārlec, zirgs, tīri, nenogāz!” Bet, ja jātniekam vai zirgam kaut kas nesanāk un zirgs nogāž šķērsli, tad es pie sevis nomurminu un sakožu lūpas: „Aij!”.
Un nu, kad visi dalībnieki ir startējuši un rezultāti ir apkopoti, pienācis vissatraucošākais brīdis – apbalvošana. Tiesnesis sauc tos dalībniekus uz apbalvošanu, kuri ir tikuši pieciniekā un sāk saukt no 5. līdz 1. vietai. Un tieši šajā brīdi mana sirds sāk dauzīties kā mazais velniņš. Es atkal sāku trīcēt un man, kaut arī vasara, paliek nedaudz auksti! Es nopurinos vairākas reizes šīs sajūtas dēļ, pasmaidu, jo domās sevi salīdzinu ar suni, kas iznācis no ūdens. Kad izsaukti četri dalībnieki un mans vārds izskan piektais, es laimīga dodos uz apbalvošanas ceremoniju, pa ceļam slavēdama savu fantastisko zirgu!
Bet vēl manas sajūtas nav beigušās. Vēl satraucošāks brīdis kļūst tad, kad tiesnesis nosauc vietu, kuru ir ieguvis katrs pāris! Kad četri dalībnieki ir jau apbalvoti un es esmu vienīgā, kas palikusi neapbalvota, es, tā īsti vēl neticēdama, sāku priecāties, jo saprotu, ka pirmā vieta tiks man! Jā! Es kļūstu par uzvarētāju sacensībās, izcīnot kausu! Esmu priecīga, laimīga un smaidīga! Samīļoju un paslavēju savu četrkājaino draudzeni, jo saprotu, ka bez viņas centības nebūtu tikusi pie ilgi kārotā uzvaras kausa.
Visiem dalībniekiem, kas ir tikuši pieciniekā, ir laiks veikt goda apli. Šajā brīdī es, veicot goda apli ar savu ķēvi Fantastiku, plati smaidīdama, ceļu roku gaisā un priecīgi uzsaucu : „Urrāāā!” Aukstums, kas bija pārņēmis mani sacensību sākumā, ir pagaisis nebūtībā. Mani, tāpat kā Fantastiku, pārņem siltums un prieks par paveikto. Pēc sacensībām pacienāju zirgu ar kārumiem, samīļoju un paslavēju, pasakot: „Paldies tev! Tu esi man labākā!”.
