Es piedzimu ar sajūtu, ka kaut kas nav labi. Tad es nevarēju saprast, kāpēc mamma izskatās tik priecīga un ārsti ievelk elpu. Gribējās raudāt un kliegt. Vairāk par spīti tiem muļķiem, kas neredzēja, cik man ir riebīgi šeit atrasties. Tā bija pirmā reize, kad es sapratu – dzīve būs grūta.
Mājās sajutu mieru un mīlestību. Kad šodien to atceros, gribas smaidīt. Patiešām nav šajā pasaulē labākas sajūtas kā mīlestība. Jo vecāka palieku, jo vairāk tam ticu. Kad pirmo reizi pateicu vārdu, kļuvu lepna par sevi. Izskatījās, ka viss tagad būs, kā es vēlos tam būt. Patiekšu vārdu un visi skries tur, pateikšu vēl vienu un viss jau būs mans. Tikai vairākus gadus vēlāk sapratu – vārdi ir domāti, lai kaut ko cilvēkam dotu - atbalstu, padomu. Nevis otrādi. Kad sāku staigāt, sajutu savu varenību, ka pasaule pieder tikai man, un no šī brīža es varu to visu izpētīt - visu ieraudzīt un izmēģināt. Tā piedzima pētnieks. Pirmā diena skolā atnāca ar šaubām. Vai esmu tik izturīga un gudra, kā par sevi domāju? Varbūt ir citi, vēl labāki par mani? Tādi jautājumi bieži vien parādās galvā arī šodien, un tie padara mani par manu pašu ļaunāko ienaidnieku.
Laiks iet, man jau ir trīspadsmit un es sevī iemīlējos. Man ir „draugi”, ar kuriem es neierodos uz stundām un slepus pīpēju kādā pagalmā. Man ir vienalga. Es neklausos, ko saka mamma, es protestēju un ar lieliem burtiem rakstu uz žogiem – es vairs neesmu bērns. Vēl viens gads, un es esmu vientulībā. Vairs nav neviena, ar ko es varētu parunāt. Nav vectēva, vairs negrības iet uz skolu. Es sēžu mājās, raudu un mani moka depresija. Man vairs negribas neko just. Bet viss ir labi, kas labi beidzas. Pagāja pamatskola, un dzīve palika vienkāršāka. Pirmā lielā mīlestība gaida aiz stūra, pirmie īstie draugi, laime, smaidi, smiekli un prieks. Es pavadu brīnišķīgu vasaru, un pienāk brīdis, kad es apstājos un saprotu – man ir viss, par ko cilvēks varētu tikai sapņot.
Es nezinu, ko varu dabūt vai zaudēt nākamajā brīdī. Es nezinu, kas mani gaida nākotnē. Es dzīvoju tā, lai pēc tam nebūtu bail un žēl, ka kaut ko nepaspēju. Tomēr visgudrākais, manuprāt, ko es šajos sešpadsmit gados iegaumēju – nav tik svarīgi, ko tu jūti, svarīgāk ir tas, lai būtu kaut kas, kas vispār liktu tevi just.
