Manas sajūtas stāsts (2)

Ik dienas mēs iemaldāmies sajūtu virpulī, no kura neaizbēgt. Tas stāv kā liela sēta un nelaiž garām, iekams katra no sajūtu kārpiņām netiks iztukšota. Visīpašākās sajūtas vienmēr paliek atmiņā, un katram tās ir citas. Vienam tā ir mīlestība, bet citam - mirklis pabūt pašam ar sevi. Bērnam tā varbūt ir cukurvate - tik baudāma kā vecāku rūpes, bet dzīvniekam siltums un sirdsmiers, ko dāvā cilvēka gādīgā plauksta.
Ja Jūs jautātu, kas ir mana īpašā sajūta, es noteikti atbildētu: „Tie ir mirkļi, ko pavadu kopā ar savu vecmāmiņu, klausoties viņas stāstos un raugoties mīlošajās acīs!". Viņa man mēdz stāstīt par dzīvi agrāk, sniegt padomus un nodot tālāk paaudžu glabātās receptes.
Lai cik dīvaini tas arī neliktos, manai sajūtai vairāk interesē tas, kas noticis agrāk - laikā, kad mana vecmāmiņa bija maziņa, pat vairāk par to, kas notiek tagad. Nezinu, varbūt tas ir tāpēc, ka tas, kas būs, tiks piedzīvots, bet tas, kas noticis, jāmēģina iztēloties un saglabāt atmiņā. Jo, skan paradoksāli, īpašās sajūtas, īpašās lietas, kuras is svarīgas, pat Wikipēdijā atrast nebūs iespējams. Acis vien spēj iemirdzēties, kad ar vislielāko aizrautību klausos, kā dzīvot ir bijis kopmītnēs. Ne jau tāpēc, ka tas būtu ļoti "forši", bet tāpēc, ka es to nekad neesmu piedzīvojusi. Lai gan es ticu, ka tajā brīdī tas nemaz nešķiet patīkami, man tās kaimiņu būšanas šķiet tīri jaukas. Bērni - visi kā viens- lido pakaļ bumbai pa garo, tumšo gaiteni, noskaitušās sieviņas gaida rindā, lai tiktu pie plīts, pagatavotu pusdienas saviem vīriem, kuri jau no paša rīta stāvējuši milzu garā rindā, lai tiktu pie paša izsmalcinātākā desas lunķa, ko iegūst apmaiņā pret taloniem. Kaķi uz palodzēm ņaud, gaidīdami saimnieka pārnesto reņģi, un miskastes grozos sēž, nezinādamas, kad tās tiks izmestas.
Kā mana vacmamma stāsta no dzīves: "Televizori ar krāsainu attēlu vēl nebija pieejami. Vērot iemīļotākos kanālus un pārraides varēja vienīgi caur melni baltajām, stiklotajām kastēm. Tad pienāca laiks, kad tika ievesti arī krāsainie televizori, tas, protams, bija ekskluzīvi. Un tāpēc, lai iegūtu atļauju šādu televizoru nopirkt, notika izloze. Mana vecmamma vienmēr ir bijusi ļoti veiksmīga, un viņai paveicās arī šajā izlozē. Jūs pat nevarat iedomāties, kāda rosība radās, kad šis televizors tika iegādāts. Mazā istabiņa, kas tika atdalīta ar skapi, telpas paplašināšanai, cauru dienu mutuļoja no cilvēku pārpilnības. Tad bērni nāca skatīties multfilmas pusdienlaikā, tad kāda mamma - kaislīga pavāre ieradās noskatīties kārtējo kulinārijas raidījumu."
Jā, tā nu tas ir bijis, bet es un mana sajūta, kas ir nedaudz skaudīga, pat nevar iedomāties, ka kaut kas šāds varētu notikt tagad, kad visa kā ir tik daudz un viss ir brīvi pieejams. Gribētos kaut nedaudz piedzīvot to rosību, to ikdienu, kas tika izjusta iepriekš - tajā laikā. Protams, ja tam visam vēl klāt pievieno brīvāku kustību un nedaudz plašākas iespējas, tad tā varētu palikt kaut mūžam...
Tāds nu ir manas sajūtas stāsts - tā ilgst pēc laipniem cilvēkiem, kādreizējās rosības un atmiņu stāstiem. Kā saka "kas par daudz - tas par skādi", tā nu tas ir. Protams, augt un attīstīties ir labi, tas ir jādara, bet bieži vien palikt pie parastajām, ierastajām vērtībām ir pat labāk. Varbūt man tā šķiet, jo es ilgstu vienkāršības cilvēkos un ikdienā, bet saka, ka "Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais"...
Tad nu redzēsim, kā būs... Bet nepazaudēt paaudžu iedotās sajūtas- tas ir svarīgi. Tas ir nepieciešams nākotnes sajūtu uzburšanai. Lai sajustu, lai iejustos, lai līdzjustu!