Tā ir tā sajūta kad nezini kur meklēt izeju. Tu kaut ko esi izdarījis ne tā kā vajadzētu. Tu vienkārši nezini ko darīt. Gribas vienkārši noslēpties vai aizskriet, bet parasti ir kaut kas kas tevi aiztur. Tie varbūt draugi, paziņas vai skolotāji. Tu gribi skriet, jo zini ka kaut kas tūlīt nebūs tā kā vajag. Tad tu sāc saprast ka tev ir problēma, un tad sāc meklēt izeju. Tad tu noslēpies un ilgi domā. Tad tu atrodi izeju, centies par to aizmirst. Kādu laiku to tu nevari aizmirst, tad paiet laiks un tu pats par to aizmirsti. Kad tu to atceries, tu tiešām saproti ka tas ir aizmirsts. Tev gribas pasmaidīt, jo tas jau ir aizmirsts. Kad atkal to atceries tev atmiņā paliek dažādas sajūtas.
