Bēglis un sabiedrības tolerance. Bēglis - tolerances veicinātājs Latvijas sabiedrībā (1)

1. Ko mums māca vai atgādina vēsture?
2. Aizdomas un aizspriedumi no “mājinieku” puses.
3. Vai jauno laiku sabiedrība ir avtērta un toleranta?

Pasaule vairāk kā atkāroti ir piedzīvojusi iedzīvotāju masu pārvietošanos visos zemeslodes kontinentos, izņemot Antarktīdu. Tie retāk ir bijuši socilālas un sadzīviskas dabas virzīti - drīzāk ģeopolitiskas situācijas un apdraudējumu apstākļu ierosināti. Ja vien mēs nerunājam par pavisam aizvēsturiskiem laikiem, kad tie bija vairāk saistīti ar klimata izmaiņām un dabas resursu apgūšanu, tad arvien mūsu laikos cilvēku masu pārvietošanās tomēr ir saistīta ar “drošību”, nevis ar dabisko cilvēka vajadzību “izdzīvot".
Āzijā vēl arvien pastāv bēgļu situācija starp abām Korejām. Iedzīvotāji no vienas “apdraudētas” teritorijas cenšas nokļūt drošībā. Un šī situācija, lai arī geogrāfiski ir tālu no mums, Eiropas Savienības, parāda tieši toleranci starp abām pusēm, kas pastāv starp vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kuri vēlas nokļūt drošībā. Un katrs, kurš pārvarējis grūto ceļu, bieži vien neiespējamo ceļu, no nedrošības Ziemeļkorejā, Dienvidkorejā tiek uzņemts kā gaidīts ciemiņš. Taču pieminētais abu Koreju gadījums ir bēgļu situācija vienas nācijas ietvaros. Tas drīzāk ir uztverams kā “savu” cilvēku atgriešanās mājas.
Savādāks stāsts ir par ebreju bēgšanu no Vācijas režīma pirms Pirmā Pasaules kara. Tā bija glābšanās no apdraudējuma, nevis savas nācijas ietvaros, bet glābiņa meklējums daudzās pasaules valstīs. ASV ebreju bēgļi tika uzņemti ar lielām aizdomām un pārsvarā tika diskriminēti un sabiedrībā nepieņemti tieši uz “aizdomu” pamata.

Cilvēka dabā tas ir ierasts – katrs jaunpienācējs “ģimenē”, kamēr viņš/viņa nav ticis aicināts, tiek uztverts ar aizdomām. Tieši tā pat tuvo austrumu bēgļi šodienas Eiropā tiek uztverti ar “aizdomām”. Un jāpiekrīt, ka aizdomām ir pamats. Šis aizdomu pamats ir terorisma bieds, kas pēdējos gados ir pārņēmis visu pasauli. Cilvēki, kuri būtu šobrīd uzskatāmi par mājiniekiem, piedzīvo “ciemiņu” ierašanos bez uzaicinājuma, un piesardzīgā attieksme no mājinieku puses ir loģiski balstīta gan pieredzē, gan apziņā. Nenoliedzami, ka bēgļu plūsmā ir drošības apdraudējums, jo starp bēgļiem uzņemošajās valstīs ieplūst radikāli noskaņoti karotāji un teroristi.
“Mājinieku” aizdomām ir vērā ņemams pamats, taču mēs katrs arī saprotam to, ka ne jau lielākā daļa no patvēruma meklētājiem ir radikāli noskaņoti teroristi. Lai arī tādi būdami starp tiem, lielākā daļa bēgošo ir drošākas dzīves meklējumos sev un savām ģimenēm. Arī latviešu tauta ir bijusi bēgļu statusā gan bēgot tālu pasaulē, gan būdami piespiedu izsūtījumā komunistu jūga laikos. Jautājums, ko nāktos uzdot sev pašiem šobrīd ir, vai latviešu pašu rūgtā pieredze ļauj mums paraudzīties uz šī brīža bēgļu situāciju ar toleranci un iecietību, vai tieši pretēji- neļaut “mums” atņemt īpašo nacionāli etnisko cietēju statusu, jaunpienācējiem, bēgļiem?

Mūsdienu cilvēce, vai tā ir rietumu vai austrumu, pēdējos 20-30 gados piedzīvo multikulturālas un reliģiski dažādas sabiedrības sadzīvošanu plecu pie pleca. Īpaši Eiropa šajā ziņā ir kulturāli un reliģiski vistolerantākā, un to jau gadiem dēvē par vienu no svarīgākajām Eiropas vērtībām. Tātad Eiropai neviens nedrīkst pārmest tolerances trūkumu, gluži kā mājas saimniekam, kurš laipni savā mājā ļauj dzīvot draugiem un ciemiņu paziņām. Kamēr vien visi jūtas piederīgi, jēdzienam “tolerance” pat neparādās vieta apspriešanai, jo ērtā un saliedētā vidē cilvēkiem vajadzība tolerēt (jeb paciest) nav nepieciešama.
Taču šobrīd tieši ES šo ciemiņu viesošanās ir izcēlusi jēdzienu “tolerance” līdz naidpilnam apzīmējumam, jo mājas ir apdraudētas, un droši vairs nejūtas ne mājinieki, ne paši ciemiņi. Un jautājums tiešām izriet, šoreiz, no pamatotas šīs tolerances iztērēšanas.

Eiropas valstis toleranci ir mācījušās un piedzīvojušas gadu desmitiem, kur pretīm Latvijas sabiedrība, manuprāt, nekad īsti nav bijusi spiesta pielietot vai mācīties toleranci pret bēgļiem. Un tieši tāpēc, ja runa ir par Latvijas sabiedrību, šis nāktu tas brīdis, kad beidzot mums tiek piedāvātā iespēja tādu apgūt un mācīties.

EOF