Šobrīd viena no lielākajām aktualitātēm ir bēgļi, un laikam gan neviens cilvēks visā pasaulē nav vienaldzīgs pret šo jautājumu. Sabiedrībā vērojama pat tāda kā šķelšanās – par vai pret? Es esmu par bēgļu uzņemšanu Latvijā, jo uzskatu, ka visi pasaules iedzīvotāji ir pelnījuši labus vai vismaz normālus dzīves apstākļus.
„Es negribu, lai cilvēkiem ir jābēg, jāpamet savas mājas un dzimtene. Bet situācija ir tāda, kāda tā ir, un šajā situācijā atteikt cilvēkiem, kas lūdz patvērumu, ir necilvēcīgi.’’ – saka Ilmārs Šlāpins. Šis cilvēks vienkārši grib dzīvot mierīgu dzīvi. Es uzskatu, ka bēglis, kas ticis pāri tik daudz robežām ir izmisuma dzīts un apņēmīgs. Un, ja viņam ir vajadzīga palīdzība un atbalsts, tad šajā gadījumā patvērums un nauda, tas ir mazākais, ko mēs varam dot. Tas, ka šie cilvēki šeit varētu palikt uz dzīvi, nav drauds, tas, varbūt, ir veids kā palielināt Latvijas populāciju. Un latviešiem atvērt durvis uz citiem uzskatiem un paradumiem. Mēs nedrīkstam cilvēkus dalīt labajos un sliktajos! Bēglis ir draugs, bet cilvēkiem liekas, ka cita ādas krāsa, citi uzskati un cita reliģija viņu padara par ienaidnieku. Tas tikai pierāda to, ka latvieši ir bailīgi un Ilmāra Šlāpina izpratnē ar patriotismu var ļoti viegli nomaskēt savtību, cilvēknīšanu un egoismu. Visi mēs esam radīti kaut kādu iemeslu dēļ un tas noteikti nav savtīgums, egoisms un cilvēknīšana, bet gan mīlestība un sapratne vienam pret otru.
Pati personīgi esmu pazīstama ar Abdullah, Riad, Yamen un Bashar, kuri kādreiz dzīvoja Tartus (Sīrija) un kurus iepazinu pirms trijiem gadiem Angļu valodas nometnē Turcijā. Tie ir mani vienaudži, varu pat teikt – draugi. Sākoties pilsoņu karam, viņi emigrēja uz Apvienotajiem Arābu emirātiem, bet tas bija tikai tāpēc, ka viņi bija nākuši no turīgām ģimenēm un viņu vecāki saprata, kādām briesmām tiek pakļautas ģimenes. Saprotot to, ka mani draugi varēja nonākt bēgļu pulkā, tagad visos bēgļos saskatu draugu, kas ir tāda paša vecuma kā es, ar tādām pašām interesēm un tiesībām uz laimīgu dzīvi. Ja Latvijā izceltos karš, kurp mēs dotos?
„Es lepojos, es negribu būt mūžīgais nabags, es negribu būt mūžīgais pieprasītājs, es esmu ļoti bagātas valsts pārstāvis, es esmu lepna ar to no kurienes es nāku un es varu palīdzēt,” saka Eva Ikstena – Strapcāne, „es neesmu nabags!” Jo vairāk mēs, latvieši, bēgļus uzskatīsim par draugiem, jo vairāk viņi par tādiem kļūs!