Katram cilvēkam ir vajadzīgas mājas, kur justies pasargātam. Katram vajadzīgas mājas, kur justies mīlētam un vienmēr gaidītam. Katram nepieciešamas, ja ne mājas, tad vieta, kur tā justies. Jāatzīst,ka tāpat kā ģimeni, arī pirmās mājas mēs neizvēlamies. Kāds piedzimst bagātā ģimenē ar miljoniem vērtu villu jūras krastā, bet citam dzīve jāpavada koka būdiņā Norvēģijas ziemeļos. Liktenis ar citiem izspēlē ļoti sāpīgu gājienu - ne villas, ne koka būdiņas, ļaudis vispār paliek bez mājām. Nu, mums šobrīd dots izlemt - vai viņiem dot jaunas mājas - savu valsti.
Bēgļi. Tā sauc likteņa varā pamestos ļaudis,kas meklē vietu uz šīs pasaules, ko vēlāk saukt par savām mājām. Nelaimīgie. Par kripatiņu labākas gribētu padarīt viņu dzīves, par kripatiņu gaišākas viņu nākotnes. Dzirdot vārdu ''bēgļi'', uzreiz skatos arī no cita aspekta jeb ''es viņu vietā''. Ja ar mani notiktu kas tāds, es būtu izmisumā. Ja es būtu tā, kura klaiņotu pasaulē - no kontinenta uz kontinentu, cerēdama rast stūrīti mājām, kā es justos? Ko es tobrīd domātu? Ko es domātu, ja es būtu izmisīgi meklējusi, bet neviens savas mājas durvis man nebūtu atvēris? Protams, es justos visas pasaules pamesta un vientuļa. No tādas puses skatoties, protams, cilvēkiem būtu jāpalīdz un jāatļauj iebraukt mūsu valstī, diemžēl ir arī cits aspekts...
Es ļoti daudz esmu strādājusi kā brīvprātīgā, cenzdamās palīdzēt tiem, kam ir grūtāk. Apciemot tos, kuri jūtas vientuļi, pabarot tos, kuri ir izsalkuši, Jā, varbūt,ka skan nedaudz salkani, bet ticu, ka viss labais nāk dubultā atpakaļ. Tomēr ir viens liels ''bet'' - tā ir cieņa. Es gribu, lai darbs, ko nesavtīgi daru, tiek novērtēts, tiek pateikts paldies. Diemžēl šī brīža bēgļu situācija parāda ko citu. Arvien biežāk mēdijos varam lasīt un skatīt jaunas traģēdijas. Bēgļi necienīgi izturējušies pret viņiem sniegto ēdienu, viņi uzbrukuši maziem bērniem, izsmējuši vietējos un darījuši pāri vairākām sievietēm. Vai tā ir normāla attieksme no cilvēku puses, kas lūdz palīdzību? Uzskatu, ka nē. Šeit viņi grib ierasties citu iemeslu dēļ. Vairāki atzinuši, ka Eiropā ierodas, lai atpūstos, nevis strādātu. Tādā gadījumā - vai mums tas ir vajadzīgs? Sniegt atbalstu cilvēkiem, kas vienkārši iedzīvojas uz mūsu valsts rēķina un vēlāk - pašiem justies nedrošiem savā valstī? Ja šie ļaudis nāktu ar pazemību un cieņu, tad arī būtu vēlme palīdzēt un atvērt savas mājas durvis.
Ļoti patika kāda garīgā tēva ierosinājums. Viņš ieteica Latvijā uzņemt tikai bēgļus, kuri ir kristieši, tādejādi izslēdzot riska faktorus un briesmas, kas draud. Jā, es atbalstītu tādu lēmumu, bet nezinu, cik realizējams tas ir. Nevienam taču sejā nav rakstīts, kādi ir viņa nodomi un ticība.
Uzskatu, ka katram no mums nevajadzētu klusēt, bet gan skaļi izteikt savas domas. Iespējams, tad arī valdībai būtu vieglāk pieņemt gala lēmumu un mums visiem kopā - veidot savas valsts nākotni.
