Kāpēc vairot sāpes?

Cilvēki bieži vien salīdzina reālo pasauli ar izdomātu, pasaku pasauli. Vai arī šoreiz mēs tā varētu darīt, lai iegūtu kādu vērtīgu atziņu?
Brāļu Grimmu Sniegbaltīte, Annas Brigaderes Sprīdītis un Aleksandra Puškina zelta zivtiņa likuši mums domāt par taisnīgumu, skaidrību un sapratni. Vai mums palīdzētu Sniegbaltītes spogulītis, ja mēs tam jautātu, vai var atrast godīgumu un uzzināt, kur meklējams taisnīgums? Vai Sprīdītis ar saņemtajām trīs dāvanām mācētu padarīt realitāti skaidrāku un jēgpilnāku? Vai mēs vispār zinātu, kādas trīs vēlēšanās uzticēt zelta zivtiņai?
Reiz, sensenos laikos bija kāds ciems. Tas dzīvoja savu - skaistu, noslēgtu dzīvi. Reizēm tam bija domstarpības ar citiem ciemiem, tomēr kopumā viss ritēja gludi un ierasti. Taču kādu dienu notika nelaime. Ciemam uzbruka pūķis un nodedzināja to. Ko darīja nelaimīgie ciema ļaudis? Tie centās paglābties un bēga. Kam tas izdevās, steigšus skrēja uz blakus ciemu un lūgtin lūdzās, lai pieņem viņus un ļauj tiem patverties. Šis ciems bija lielāks, mūri bija varenāki un ieroči iespaidīgāki. Tomēr valdnieks domāja, ka svešiniekiem ir pārāk atšķirīgi uzskati un ieroči tiem pārāk vāji, un tradīcijas pavisam citādas. Viņš aizraidīja nelaimīgos cilvēkus teikdams:
„Kā lai mēs sadzīvojam, ja esam tik atšķirīgi? Pie tam mums jau tā ir diezgan daudz iedzīvotāju.”
Tā nu tie, kas vēl bija izturējuši, steidzās, cik vien ātri varēja un mācēja uz nākamo – trešo ciemu. Tikmēr otrais ciems priecājās. Tie bija tikuši vaļā no pienākuma rūpēties par negaidītajiem ciemiņiem. Nonākuši trešajā ciemā, bez mājām palikušie ļaudis lūdza patvērumu. Trešā ciema valdnieks ilgi domāja, taču uzņēma bēgošos cilvēkus ar noteikumu, ka tie pieņems ciemā esošo kārtību un to tradīcijas, un viņu uzskati nebūs pretrunā ar pamatiedzīvotāju paražām. Tā arī notika.
Tikmēr pūķis jau bija nodedzinājis arī otro ciemu. To, kur it kā bija tik labi sargi, ieroči un noturīgs mūris. Izdzīvojušie ļautiņi steidzās uz trešo ciemu patverties. Trešā ciema ļaudis un valdnieks ilgi jo ilgi domāja. Ciems jau bija pārapdzīvots, un vietas bija pavisam maz. Tomēr, labi padomājis, ciema valdnieks teica:
„Es jums atļauju nākt, bet jums būs jāciena visi ciema iedzīvotāji. Mūsu tradīcijas ir tik dažādas, un tieši tās ir mūsu dārgumi. Mūsu ieroči ir daudz spēcīgāki. Tāpēc mēs visi kopā varam daudz vairāk, tāpēc mums ir jāciena un jāaizsargā citam citu.”
Vai pamanījāt, ka pūķis ir karš reālajā dzīvē un ka pirmā ciema iedzīvotāji – bēgļi? Un kurā ciemā dzīvotu jūs – otrajā vai trešajā?
Man pagaidām nav atbildes, jo manas domas ļoti svārstās. Mums un bēgļiem ir pilnīgi dažādas mentalitātes, pilnīgi citādi uzskati un pieņēmumi par to, kā vispār ir pareizi jādzīvo. Tajā pašā laikā es atskatos pagātnē un pamanu, ka arī paši esam bijuši nelaimīgi, kara plosīti bēgļi.
Ja pievēršamies pasaku tēliem, tad Sniegbaltītes spogulītim būtu jājautā: „Spogulīt, spogulīt, saki man tā, kur tad tā taisnība atrodama?”
Un jāatzīst, ka taisnību tik viegli vis neatšķirt, jo tagad vārdam bēglis jau ir izveidojusies pavisam cita nozīme. Ja senāk bēglis bija persona, kas spiesta pamest savu uzturēšanās vietu vajāšanas, karadarbības vai citu iemeslu dēļ, tad tagad mēs bīstamies, vai tas nav cilvēks, kas varētu būt iesaistīts teroristiskās akcijās vai vienkārši būt labākas dzīves meklētājs. Kā izzināt patiesību?
Ja mēs palūkotos uz Sprīdītim dāvāto svilpīti no Vēja mātes, tad laikam ieraudzītu, ka to pūš Vācijas kanclere Angela Merkele. Bet vai viņa spēlē pareizo melodiju ? Vai mēs dejojam pareizo deju? Būtu pavisam jauki, ja sprunguliņš, ko Sprīdītim dāvāja Meža māte, ļautu mums saprast, kurš ir mums labvēlīgs bēglis, bet kurš – bīstams. Ja mēs bēgļiem tomēr dotu burvju gredzentiņu, kas Sprīdīti veda uz laimīgo zemi, bet realitātē – pie mums, uz viņu jaunajām mājām, vai viņi to novērtētu?
Taču man galvenais jautājums ir un paliek – kādas būtu mūsu trīs vēlēšanās? Ja iespēja būtu dota man, es nevilcinoties teiktu, ka, pirmkārt, lai beidzas karš jeb manā pasakā, lai pazūd pūķis. Otrkārt, lai tautas spēj saprasties un dzīvo mierā. Bet trešā vēlēšanās, iespējams, būtu, lai pārstātu eksistēt terorisms un lai dažādu ticību cilvēkiem nebūtu tik krasas naida izpausmes!
Bēgļi. Šī situācija ir radījusi pilnīgu haosu un sajukumu ne tikai sadzīvē, bet arī domās. Tik daudz neatbildētu jautājumu, uz kuriem īstenībā ir bezgalīgi daudz atbilžu, tikai jāatrod īstā. Kā to atrast? Varbūt mums visiem var noderēt latviešu pasaku ķēniņa - Kārļa Skalbes teiktais:
„Kad es kā ubags aizgāju pasaulē, tad jau bija sāpju diezgan. Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks!”