Kristapa stāsts

Aprakstītais personāžs ir izdomāts, un tomēr, esmu pārliecināta, ka šajā situācijā atpazīstat kāda sev pazīstamā - kaimiņa, brālēna vai savas iezīmes. Tādu kā Kristaps Latvijā ir simtiem un pat vairāk. Viņi veido statistiku negatīvās līknes, vairo pelēko masu un apstiprina nostāju, ka Latvijas ciematos valda pagrimums un bezcerība.

Kristapam ir 24 gadi, izglītība - vidējā. Viņš dzīvo vienā no mazajiem Latgales ciematiem, kurā iedzīvotāju skaits ir pāris simtu. Šādos ciematos bezdarbnieks ir katrs ceturtais iedzīvotājs. Statistika rāda, ka Latgalē bezdarbnieku skaits 2015. gadā ir bijis aptuveni 51,3%, kas ir vairāk kā puse no iedzīvotāju skaita. Kristaps dzīvo kopā ar māti, kas saņem 120 eiro lielu pensiju, viņi abi dala lauku māju ar trīs istabām. Galvenie maksājumi – elektrība, pārtika, medikamenti, ziemā malka - aptuveni 160 eiro. Kristaps savus mēneša ienākumus pelna vietējā pagasta gaterī. Agrāk viņš saņēma dalīto algu. Daļu kontā, otru – tā saucamajā aploksnē. Kas sastāda 42% no aptuvenā nodokļu nemaksātāju skaita Latvijā. Tagad Kristaps saņem minimālo - 360 eiro algu pirms nodokļu nomaksas. Uzzinot par pieņemtajiem likuma grozījumiem, ka izsniedzot "aplokšņu" algas draud cietumsods, Kristapa darba devējs pārtrauca izmaksāt algas, kas apiet valsts likumus. Kristapu tas ļoti apbēdināja, ja no minimālās algas tiek paņemta apmēram ¼ daļa, uz "rokas" paliek tikai vien 270 eiro. Kristaps neatmet domu par braukšanu strādāt uz Angliju vai Norvēģiju. Nelieliem iekrājumiem viņš katru vasaru nodod gada laikā savāktos metāllūžņus un stikla pudeles.

Kristaps vairs sen nav savas valsts patriots. Šeit starp zagļiem un nodevējiem. Un kā nu ne, ja valdībai svarīgākas šobrīd ir bēgļu, nevis tautiešu intereses. Viņš ir viens no daudzajiem, kas ir pret bēgļiem Latvijā. Kristaps savu brīvo laiku pavada, lasot un rakstot komentārus interneta portālos, īpaši rakstos, kas saistīti ar bēgļiem. Kādu laiku ar lielāko prieku Kristaps izbaudīja iespēju komentārus pievienot anonīmi. Tādā veidā izpaužot visu savu naidu pret šiem nabaga kara bēgļiem, musulmaņiem, šo miera reliģiju. Smieklīgi, Kristaps domā. Bet ko tad lai citu dara? Kur gan lai izgāž dusmas, ja kaut kāds svešais Latvijā saņems vairāk, nekā viņa paša māte, kas smagos apstākļos kolhozā un piena kombinātā nostrādājusi vairāk kā 30 gadus un saņem tik niecīgu summu pensijā. Kristaps jūtas aizmirsts. Un tā jūtas ievērojama daļa Latvijas lauku iedzīvotāju. Tieši tāpēc internets šobrīd, tādiem kā Kristaps dod vienīgo iespēju izteikties, ne vienu citu viņa viedoklis šodien neinteresē. Bet Kristapa niknums tikai palielinās. It nevienā mediju portālā nav vairs iespējams komentārus pievienot anonīmi. Vai arī tādus pievienot nav iespējams vispār. Delfi, TVNET, Apollo - kur tad palikusi vārda brīvība? Viņš jūtas izmisis. Sapnis par tālāku izglītību ir sen pagaisis, šeit šajā mazajā ciematā, viņš arī paliks, domas par pilsētu ir jāatmet, nav zināšanu, nav pieredzes, vienmēr pietrūkst naudas. Tāds ir ļoti daudzu Latvijas iedzīvotāju gaidāmais liktenis, kas skaitļos ir aptuveni 9,9 %.

Mūsu valsts nekad nespēs integrēt citzemju iebraucējus vai kara bēgļus, lai cik daudz vai maz viņu šeit nebūtu. Mēs neesam spējīgi nodrošināt mūsu pašu valsts iedzīvotājus – jaunās māmiņas, pensionārus, studentus, kas nāk no maznodrošinātām ģimenēm. Mēs nespējam Latvijā integrēt paši savas valsts iedzīvotājus – cilvēkus, kas savu dzīvi pavada laukos, jo viņi vienmēr paliek nošķirti. Diemžēl lauku un pilsētas iedzīvotājus nodala divas dažādas kultūrvides, dažādi uzskati un, galvenokārt, dzīves iespējas. Par tādiem kā Kristaps, neviens nekad nerunā, jo tā ir Latvijas pelēkā masa. Bet tādu kā Kristaps vēl ir ļoti daudz. Tāpēc es uzskatu, ka vienīgie cilvēki, kas mums ir jāintegrē, ir mūsu pašu Latvijas iedzīvotāji, kas vairs netic savai valstij, jo jūtas aizmirsti, saņemot smieklīgu atalgojumu par padarīto, kas nespēj atrast darbu vai nespēj turpināt mācības - dažādu iemeslu dēļ viņiem nav tādas iespējas.