Pasaules karu ietekme uz Latvijas iedzīvotāju likteņiem

Valsts ir cilvēki. Cilvēki esam mēs paši – latvieši, Latvijas iedzīvotāji. Neviens karš nav bez upuriem, tas nav kā putna lidojums pār mežiem un pļavām, pār aizmigušām pilsētām. Karā uzvarētāju nav – ir tikai zaudētāji. Arī uzvarētāji ir zaudētāji. Kari ietekmējuši jebkura cilvēka likteni kaut kādā mērā. Šie pasaules kari mūs ir tik ļoti skāruši valsts atrašanās vietas dēļ – Latvija ir kā akmentiņš starp divām lielām akmens grēdām – Austrumiem un Rietumiem. Ja lielās akmens grēdas sakustās, tās mazo akmentiņu Latviju saberž sīkās drumslās. Tā tas ir bijis jau kopš laika gala. Abi pasaules kari mums ir prasījuši smagus upurus, pilnīgi izpostījuši ekonomiku, devuši un atņēmuši mums brīvību un ticību. Pēc cīņām paliek sāpes, ciešanas, atmiņas. Ir jāsalasa sadauzītās lauskas un jācenšas sākt visu no sākuma.
Viens no iemesliem iedzīvotāju skaita sarukumam bija masveida došanās trimdā. Pēc jebkura kara cilvēkus māc bailes par jaunu varu, jaunu režīmu. Kara rezultātā daudzi bija pazaudējuši visu – šeit vairs nekas nesaistīja. Bailēs no jaunā režīma, viņi devās svešumā ar cerību izdzīvot un nepazaudēt pēdējo, kas viņiem vēl bija – viņu dzīvību. Trimdā došanās sekas pasaules karu dēļ vēl ir jūtamas arī mūsdienās. Daudzi Latvijas bērni dzīvo ārpuss savas Tēvzemes vēl šodien, daži pat neprot vairs latviešu valodu. Šie cilvēki ir latvieši, kuri dzīvo pilnīgā svešumā. Viņi nav radniecīgi šīs svešās zemes esošajām kultūrām, cilvēkiem. Bet laika gaitā cilvēki ir pieraduši. Viņi ir izcīnījuši savu eksistenci svešumā un neredz iemeslu vairs doties atpakaļ uz Latviju (protams, ne visi). Bet trimdinieki neaizmirsa par savu īsto tautību, par valsti, no kuras viņi nākuši. Kā jau Latvijas iedzīvotāji, viņi cīnijās. Latvieši centās apmesties vienuviet lielās pilsētās, jo svešajā zemē savējie cits citam varēja labāk izpalīdzēt un kopā neļaut latviskajam pazust no viņu dzīvēm. Tika dibināti kori, deju kopas un teātru grupas, veidojās trimdas dziesmu svētku tradīcijas. Trimdiniekus arī vienoja vēlme panāk Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Lai gan 20.gs. 50.-80. gados praktisku iespēju panākt Baltijas valstu neatkarības atgūšanu nebija, par galveno mērķi trimdas organizācijas savai darbībai izvirzīja uzturēt spēkā Rietumu lielvalstu pasludināto Baltijas valstu iekļaušanas PSRS sastāvā neatzīšanu, kā arī citas politiskas aktivitātes.
Smags trieciens Latvijas iedzīvotāju likteņos bija pārciestās deportācijas. Tās negāja secen gandrīz nevienai Latvijas ģimenei. Kad pie varas Latvijā nāca komunisti, viņi parūpējās, lai ‘’tautas ienaidnieki’’ tiktu izsūtīti un sodīti par neuzticību padomju varai. Cilvēki tika sagrūsti lopu vagonos, pazemoti, piespiesti strādāt necilvēcīgi smagu darbu, ciest badu, mirt no slimībām un pārpūles. Cilvēki tika izsūtīti svešumā. Ja trimdiniekiem bija izvēle – vai braukt, vai nebraukt, tad ar deportētajiem bija citādāk – viņi bija ‘’tautas nodevēji’’, kuriem bija jāpārcieš sods. Šiem ļaudīm atņēma visu, kas viņiem bija, tai skaitā arī dzīvību. Latvijas iedzīvotāji biji vieni no tiem, kuri izcieta nepelnīti smagu likteni. Dzīvību zaudēja tūkstošiem izsūtīto, daudzi neatgriezās. Deportētos neuzskatīja par cilvēkiem. Viņi komunistu acīs bija kā lieta, kā manta, kā nevajadzīga lupata, kura cieta par kaut ko, ko pati nemaz nebija izdarījusi.
Pasaules kari arī ietekmējuši valsts varu, kura izmainījusi cilvēku dzīves. Abi kari mums izrādījās liktenīgi – pirmais mums nesa brīvību, otrais to atkal atņēma. Šī varas maiņa milzīgā mērā ietekmēja Latvijas iedzīvotāju likteņus. Nākamos gadus tas pilnībā apgrieza cilvēku dzīves kājām gaisā. Varas maiņas sekas vēl izjūtamas mūsdienās. Pirmajam pasaules karam beidzoties, mums radās izdevība pasludināt valsts neatkarību. Pirmo reizi Latvija kļuva par demokrātisku republiku. Cilvēki bija brīvi, ar bažām, tomēr ar milzīgu patriotisma sajūtu skatījās nākotnē. Latvijas iedzīvotājos valdīja pārdomas par pārmaiņām, neziņa, bet cerība par nākotni. Gadiem ejot, Latvija strauji attīstījās, it īpaši Ulmaņlaikā – Latvija bija viena no visstraujāk un labāk attīstītajām Eiropas valstīm. Cilvēki nepadevās. Latvijas iedzīvotāji cīnījās – gan par sevi, savu ģimeni, savu valsti un likteni. 20. gs. 20.-30. gadi bija grūti, bet izdzīvošanas vērti. Tad sekoja karš, kurš prasīja vairākus desmit miljonus visas pasaules cilvēku dzīvības. 2. pasaules karš sagrāva Latvijas iedzīvotāji dzīves, daudzi tika deportēti, daudzi devās trimdā. Kara rezultātā Latvijā nāca pie varas lielinieki, kas atstāja rētu cilvēku dzīvēs gandrīz uz pusgadsimtu. Cilvēkiem tika atņemta brīvība, valsts, ticība kaut kam labākam. Latvijas iedzīvotāji bija kā putni iesprostoti būros. Valdīja nedrošības sajūta, bailes. Ļaudis tika mocīti, izsūtīti, nogalināti. Latvijas liktenis rādījās tumšās krāsās. Ar valsti, kura vairs nepastāvēja, pazuda arī tās liktenis. Cilvēki vairs nedzīvoja demokrātiskā valstī. Viņi nebija brīvi. Iedzīvotāji dzīvoja kā aiz caurspīdīgām restēm virs galvas, aiz kurām debesis nebija Latgales ezeru zilajā krāsā – tās rādījās melnas, bezcera pildītā nokrāsā, lietus iekrāsojās Padomju armijas nežēlīgi sarkanā karoga krāsā, saule dega baiļu liesmās.
Pasaules karu ietekme uz Latvijas iedzīvotāju likteņiem ir ļoti plašs un sāpīgs temats. Ikkatra ģimene kaut nelielā mērā tika skarta abos karos. Kari neiedomājami izmainīja cilvēku likteņus. Daudzi izbrauca, daudzus izsūtīja, daudzi tika nogalināti šāviena vai slimības rezultātā. Kari vienmēr ir prasījuši lielus upurus – karos uzvarētāju nav. Ir tikai zaudētāji. Milzīgi upuri, izjauktas ģimenes, izpostītas zemes, mājas, slimības sekas, sāpīgās atmiņas par piedzīvoto. Pasaules kari ir atstājuši lielas rētas cilvēku dzīvēs. Cilvēki ir cietuši un pārdzīvojuši kaut ko tādu, ko viņi nemaz nekad nav spējuši ietekmēt. Kaut gan kari notikuši jau stipri sen, to sekas vēl jūtamas mūsdienās gan valstī, gan cilvēku dzīvēs un likteņos.