Novembris ( mēnesis, kad rakstu šo eseju) ir, neapšaubāmi, visnozīmīgākais laiks Latvijai. Katru gadu šajā mēnesī mēs atceramies mūsu valsts pagātni. Mēs atceramies mūsu varoņus, cilvēkus, kuru lēmums toreiz rīkoties pēc savas sirdsapziņas, iespējams visnedrošākajā periodā cilvēces vēsturē, ietekmēja šīs valsts izveidi un turpina ietekmēt arī mūs. Mēs apbrīnojam šos cilvēkus par viņu drosmi, mēs noliecam galvas viņu priekšā par viņu ziedošanos augstākam mērķim par viņiem pašiem un cenšamies līdzināties šiem cilvēkiem viņu pārliecībā un dzelžainajā gribaspēkā.
Novembris līdz ar to saistās tikpat ļoti ar pagātni kā ar tagadni, tikpat ar vēsturi kā ar mums pašiem. Mēs redzam lietas jaunā perspektīvā un uzdodam sev svarīgus jautājumus: “ Ko es varu darīt?”, “ Kādai jābūt manai rīcībai?”, “ Vai es spētu rīkoties tāpat?”
Šādi jautājumi, protams, nav unikāli Latvijai. Daudzi šeit dzīvojošie aizmirst to, ka novembris ir vismaz tikpat nozīmīgs arī visai Eiropai. 11.novembris Eiropā saistās ar ļoti svarīgu notikumu- Pirmā pasaules kara beigām. Šis konflikts, kas sākās ar atentātu Sarājevā 1914.gada 28. jūlijā un beidzās 1918.gada 11. novembrī( nedēļu pirms Latvijas neatkarības pasludināšanas) pilnībā izmainija gan Eiropu, gan arī pārejo pasauli. Vecās impērijas, to starpā Osmaņu, Krievijas un Austrumungārijas sabruka un to vietā nāca jaunas. ASV nostiprināja savas pozīcijas kā lielvalsts, Krievijā cīņu par varu uzvarēja boļševiki, tuvie austrumi tika sadalīti un Vācija vienīgā tika vainota kara aizsākšanā. Citiem vārdiem sakot, mūsdienu pasaule dzima Pirmā pasaules kara ierakumos.
Pēc kara Eiropa kopumā bija izpostīta un izsmēlusi savus spēkus. Daudzi pamanīja pirmās pagrimuma pazīmes, taču visbriesmīgākais vēl tikai bija priekšā. Pēc divām dekādēm vecajā pasaulē sākās jauns pasaules karš, kas radīja vēl nepieredzētas šausmas un iznīcību. Karā dzīvību zaudēja ap 50 milijoniem cilvēku, un eiropieši dzīvoja neziņā par nākotni. Un kad atkal jauns- aukstais karš pārņēma pasauli un kodolkara scenārijs ar katru nākamo mirkli kļuva aizvien reālāks, Eiropa, ar dzelzs mūri uz pusēm pārrauta, atradās krustcelēs. Uz spēles bija likta izdzīvošana.
Šajā brīdī, tāpat kā Latvijas vēsturē apmēram pirms gadsimta, uz skatuves parādījās cilvēki ar vīziju, mērķi, gribasspēku un spēju rīkoties. Viņi redzēja: Eiropa, reiz pasaules valdniece, tagad bija vārga un atradās krustugunīs starp diviem pasaules spēkiem: PSRS un ASV. Šajā nepielūdzamajā un nedrošajā stāvoklī vienīgais ceļš uz izdzīvošanu (kur nu vēl labklājību) ir vienotība Eiropā. Bija jāliek malā domstarpības un tā vietā uzmanība jāvelta kopīgajam.
Šādi priekštati veidojās daudziem tā laika domātājiem, un ideja par valstu lielāku vienotību nepastāvēja tikai Eiropā (ANO ir uzskatāms piemērs). Lai gan katrs no šiem cilvēkiem droši vien būtu pelnījis pieminēšanu, vienkāršībai aprobežošos ar visslavenāko no tiem - Vinstonu Čerčilu. Britu buldogs, pārvērtēts un tomēr ģeniāls politiķis, Čerčils, kurš bija spēlējis lomu abos pasaules karos, 1946.gadā slavenā uzrunā Cīrihē aicināja izveidot “ Eiropas savienotās valstis”. Viņš teica:
“ Mums visiem jāuzgriež mugura pagātnes šausmām. Mums jāraugas nākotnē. Mēs nevaram atļauties nest nākotnē to naidu un atriebības kāri, kas augusi no pagātnes pārestībām.”
Uz šādiem pamatiem dzima Eiropas Savienība. Sākot ar piecdesmitajiem gadiem, rietumeiropas valstis, it īpaši Vācija un Francija (ienaidnieces no abiem pasaules kariem) veidoja gan politiskās, gan ekonomiskās saites. Ar laiku šīs saites auga un attīstījās, un arī jaunas valstis pievienojās savienībai līdz pat mūsdienām, kad lielāko daļu Eiropas reģiona vieno valūta, spēja pārvietoties brīvi tās robežās, kā arī kopēji likumdošanas un izpildes orgāni.
Taču nekas nestāv uz vietas un kārtējo reizi vecā Eiropa stāv jaunās krustcelēs. Pēdējo gadu notikumi pasaulē, to skaitā karš Ukrainā, bēgļu krīze, krahs Grieķijā, Brexit (un iespējams, nesen notikušās ASV vēlēšanas) ir parādījušas nopietnas problēmas izveidotāja struktūrā. Ir uzdots jautājums par ES pastāvēšanu kā tādu.
Skaidrs ir viens: Eiropa nedrīkst palikt nekustīga. Tāpat kā agrākos laikos, ir nepieciešams pielāgoties aizvien mainīgākai pasaulei. Un lai to darītu, nav nepieciešams jauns Čerčils. Mums nav jāgaida glābējs, kas maģiski atrisinās visas mūsu problēmas, mums tās jārisina pašiem. Mēs bieži aizmirstam, kad uz katru varenu cilvēku vēsturē ir neskaitāmi, kuru sniegums nav bijis mazāks, bet kuru vārdus mēs nekad nezināsim. Tāpat arī aiz katra varena cilvēka stāv neskaitāmi, kas to atbalsta un bez kuriem šis cilvēks būtu nevarīgs. Pat visģeniālākais ģenerālis ir bezspēcīgs bez armijas.
Šajā mirklī es beidzot varu atgriezties pie esejas virsraksta “ Es un ES “. Šādā kontektā šads virsraksts naturāli izceļ vairākus mums katram un visiem nozīmīgus jautājumus, paši svarīgākie no kuriem saistās ar indivīda attiecībām ar valsti, varas orgāniem (tai skaitā ES) un sabiedrību, kurā tas dzīvo un pastāv.
Oldess Hakslijs reiz rakstīja:
“ Lai cik eleganta un atmiņā paliekoša, saīsināšana nekad nespēj pienācīgi atspoguļot lietu patieso sarežģītību.”
Tāpat arī es nespēju dot risinājumus nedz visām ļoti nopietnajām ES problēmām, nedz arī pilnībā sniegt atbildes vecajiem jautājumiem par indivīdu un sabiedrību. Tomēr man kā katram ir savs viedoklis un es centīšos dot vismaz pāris pamatnostādnes, pēc kurām, cerams, būtu iespējams vadīties.
Eiropas neapšaubāmi lielā loma pasaules vēsturē skaidrojama galvenokārt ar idejām, kuras tā pieņēma renesansē un apgaismībā. Bez šaubām arī citi, piemēram, ģeogrāfiski faktori spēlēja lomu šīs ietekmes veidošanā (sk. Džareda Daimonda grāmatu “ Guns, Germs and Steel”). Tomēr Eiropas sasniegumi gan zinātnē, gan mākslā, gan arī pretrunīgā un bieži nosodāmā citu kontinentu kolonizācijā, nebūtu iespējami bez apgaismības ideāliem, kuri izcēla cilvēka tiesības un brīvas, taisnīgas sabiedrības vērtību. Šo ideālu attīstīšana ir šī kontinenta lielākais panākums un ieguldījums mūsu sugas izaugsmē. Tie, samērā nesen Rietumu kultūrā popularitāti ieguvušie morālie relatīvisti (kuri iespaidojušies visvairāk no postmodernisma), kas diemžel tik bieži vēlas noniecināt apgaismības sasniegumus, piemēram, nevietā izceļot pagātnes rietumvalstu zvērības it kā lai atspēkotu apgaismības ideālus (ignorējot to, ka visi šie šausmu darbi ir pretstatā ar apgaismības principiem), vai mēģinot ierobežot vārda brīvību, aizbildinoties ar kādas minoritātes it kā aizskartajām jūtām, aizmirst to, ka jebkāda diskusija par morālēm nemaz nav iespējama bez šo vērtību pastāvīgās un modrās aizsardzības. Šie relatīvisma uzskati ir bīstami, jo tiem nav mugurkaula. Šobrīd šie cilvēki (visbiežāk liberāļi vai radikāli kreisie) ir aliansē, tiešā vai netiešā, ar radikālā islāma piekritējiem. Tolerances vārdā viņi ir gatavi atdot gandrīz visu panākto pēdejos gadsimtos. Eiropas (un Eiropas Savienības) uzdevums līdz ar to ir aizstāvēt šos apgaismības principus, kas kalpojuši un turpina kalpot cilvēcei progresa un labākas tagadnes un nākotnes vārdā.
Šo ideālu aizsardzībai un augšanai ir vajadzīgs vēl viens elements, un šis elements ir indivīda brīvība. Bez īpašas pārspīlēšanas var sacīt, kad viss renesanes un apgaismības projekts balstījās uz indivīda atbrīvošanas no dažāda veida slogiem un dogmām. Tanī pat laikā indivīda augošā brīvība sekmēja apgaismības attīstību. Apgaismība visvairāk plauka visbrīvākajās valtīs, bagātās un dzimtbūšanu atcēlušās sabiedrībās - Anglijā, Francijā, Nīderlandē, vēlāk arī ASV un citviet. Vislabākā indivīda brīvības aizstāvība atrodama Džona Stjuarta Milla esejā “Par brīvību”. Mills uzskatīja, ka cilvēks vislabāk attīstās tikai tad, kad nedz valsts ar likumiem, nedz sabiedrība ar savu kolektīvo nosodījumu neierobežo cilvēka brīvību darīt ar savu dzīvi to, ko šis cilvēks vēlas. Brīvība jāierobežo tikai tad, kad cilvēka darbība tieši ietekmē citus cilvēkus un/ vai ierobežo viņu brīvību.
Šis “ minimālās iejaukšanās” princips ir viens no klasiskā liberālisma un arī libertiānisma pamatiem. Diemžēl arī mūsu sabiedrība un Eiropa kopumā vēl joprojām grēko un spēlējas ar indivīda brīvību. Taču tā ir un paliek jebkuras cienījamas sabiedrības neatņemama sastāvdaļa. Varam saukt atmiņā ES moto- “ Vienoti dažādībā”. Taču vērtīgā dažādība ir katrā cilvēkā nevis atsevišķās valstīs un kultūrās. Tikai šādā dažādībā un apgaismības vērtībās gan es, gan ES varam augt un pilnveidoties.
