Sveika, skola! Šeit raksta Anita- meitene, kas tavus gaiteņus mēdz piepildīt ar smiekliem un dažreiz ar asarām. Mēs iepazināmies pirms 7 gadiem, kad vēl es biju pavisam maziņa. Tevi satiekot, manu labo roku turēja vecāki, bet kreiso- skolotāja. Šīs visas pārmaiņas neietekmēja mūs ar Tevi, Skola, jo kļuvām aizvien tuvākas, mūsu draudzība un sadarbība tapa stiprāka. Mazliet žēl, ka agrāk nesāku apzināties, cik daudz skola man nozīmē, jo jau pavisam drīz ceriņu kupenās skanēs pēdējais zvans. Bet pirms šīs drūzmas vēlos Tev paprasīt piedošanu un pateikties!
Skola, piedod man par konfekšu papīru nomešanu zemē! Es atvainojos arī savas klases vārdā- piedod, ka reizēm nemācījāmies, piedod, ka likām noskatīties Tev, kā dažreiz ignorējām skolotājus, bijām pārāk skaļi un neatkarīgi. Zini, es droši varu apzvērēt šīs blēņas vairs neatkārtosies! Un tas nebūs tikai tāpēc, ka pavisam drīz mūsu ceļi pašķirsies. Šīs blēņas neatkārtosies, jo skola mūs ir izaudzinājusi par krietniem un brašiem jauniešiem, kas tālāk ceļā dosies ar labu pieredzi un plašu zināšanu bagāžu.
Tomēr šos pamatus var ielikt tikai gudri cilvēki, kas mīl savu darbu. Manuprāt, skola, Tu vēl neapzinies, cik saliedēts kolektīvs nes Tavu vārdu tālāk. Man gribētos, lai ar burvju nūjiņas palīdzību varētu skolotājus samazināt līdz sērkociņu kastītes lielumam un vienmēr nēsāt līdzi savas jakas kabatā, lai būtu kāds, kam prasīt padomu. Skola, novērtē šos pedagogus, bez viņiem tu būtu tikai tukšs rieksts.
Mācoties es iepazinos arī ar citiem lieliskiem cilvēkiem- nu jau 7 gadus viņus saucu par klasesbiedriem. Mums ir gājis dažādi- dažreiz ieguvām kādu punu, dažreiz no smiekliem palikām bez elpas. Tieši neaizmirstamo piedzīvojumu un jauko mirkļu dēļ šie cilvēki ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, viņi man visu mūžu paliks atmiņā. Zinu, ka vairākas reizes esmu pieļāvusi kļūdas, bet, lūdzu, atceries mani ar labu! Tu man paliksi atmiņās kā otrās mājas, kurās dzīvo mana otrā ģimene – audzinātāja un mani klasesbiedri. Atceries to, mana Skola! Piemini to ar labu!
