Cogito, ergo sum.
Es domāju, tātad esmu. (Dekarts)
Joprojām ejot neatskatos. Ne jau es baidos līķa acīs skatīties vai pazaudēt savu ceļu no redzesloka un apmaldīties, bet gan ceru nepalaist garām iespēju pretim skrienošā acīs saskatīt atšķirību no mirušā, vēsā skatiena. Vai man ar redzi slikti, vai tik tiešām atšķirības nav un būt nevar. Jāpērk binoklis. Viņš vēl tālu. Garu augumu, bet līku muguru, zīda kleitā, bet puvušiem zobiem – ir tālu, bet smird pa gabalu, un garu, aplauztu kātu rokā, kuram piesiets karogs, un platu, melnu lenti apsietu ap kaklu. Karogs, neskatoties uz stipro vēju, nekustīgi sniedzas līdz zemei – pārāk smags, lai plīvotu, bet lente sniedzas no viņa kakla tālu prom- tik tālu, ka nav jau nozīmes, vai vispār pastāv otrs gals, neviena gara mūža nepietiktu, lai satītu šo sēru lenti, šī lente zemei neskaras, un arī debesī tā mūžam nesniegsies.
Šī lente, apkārt Zemeslodei apsieta, tik vienreiz krusto pati sevi un turas, negrimstot vien nesēju dēļ, kurus ,apvijusies tiem ap kaklu, žņaudz ar savu svaru. Tā pa apli rāpo ļaudis, nesot kopā vienu krustu.
Vecis jau man krietni tuvāk, degunu aizspiedis, klausos viņa vaimanās par brīvību, piederību, mīlestību… Un sapratu, ka esmu gatavs paciest smaku, galvenais, ciešāk ausis aizspiest. Gals jau tuvu. Izredžu nav.
Ar katru dienu šādu veču sastopu jo vairāk, no kurienes viņi nāk? Es arī tur biju, bet neatceros, kad. Esmu gatavs skriet jo ātrāk, ka tik tālāk, ka tik tālāk. Krītu jau kuro reizi, elpas trūkst, un pēdas tikpat kā sarīvētas, bet vai es kļuvu tālāk? Vai šie manis spertie soļi vispār ir pastāvējuši? Ja es neeju uz priekšu, tātad virzos atpakaļ. Tagad skaidrs, kur visi šie veči tik ātri skrēja – pretim peklei, domādami, ka bēg no tās.
Ir sāpīgi skatīties uz gaismas citadeles zelta vārtiem, kurus vairs nav pa spēkam atvērt dzīvniekam, uz kura kājas lielā pirksta piesietās zīmītes jau izdilušiem burtiem lepni rakstīts: ‘’Cilvēks’’.
Šī zvēra lielākais panākums ir saprašana, ka Patiesība ir prasta kā mēness gaisma, taču neaptverama kā horizonts – liekas, tepat zem deguna vien ir, bet, jo tuvāk pienāc, jo tālāka tā paliek. Un, protams, izredzētajam, pārākajam un varenākajam starp radījumiem nedrīkst būt nekas nesaprotams un neiekarojams, un vieglāk māti Patiesību saplosīt simt taisnībās un mēģināt katram norīt pa sulīgākajam gabalam, beigās pa visiem aprijot viņu visu. Patiesība, lai cik mazos gabalos sadalīta būtu, tik un tā ir gana smags ēdiens, un beigās citam caureja, citam aizcietējums, un visi dusmīgi- tam par daudz, šim nepietika. Karš. Bailes. Pazemojums.
Sliktākais ir ar varu spiest ēst vēl neizsalkušajiem, lai tak mirst nedzimuši!
