Absolūtisms (M.Ašmanis „Politikas terminu vārdnīca”) ir feodālo sadrumstalotību un kārtu pārstāvniecību vēsturiski nomainījusi neierobežota, uz patvaļu balstīta valdīšanas forma valstī, kur visa politiskā vara pieder monarham jeb valdniekam. Par „Absolūtisma laikmetu” tiek dēvēts laika posms no 1660. - 1789. gadam, tātad sākas ar Francijas Luija XV nākšanu pie varas un noslēdzas ar Lielo franču revolūciju. Gan Anglijā, gan kontinentālajā Eiropā 16. gadsimtā aizsākās vispārēja tendence virzienā uz valsts varas saliedēšanu un vairošanu. 16. gadsimta karaļiem protestantisms kalpoja par lielisku pierādījumu faktam, ka ir iespējams gūt virsroku pār pāvestu un aristokrātiju (izņēmums bija Anglija). Eiropā valdniekiem nebija tendence uz despotismu, jo viņi nespēja panākt bezgalīgu piekāpšanos no padoto puses un nevarēja atļauties pieņemt bezatbildīgus lēmumus. Viņi bija spiesti ne tikai respektēt savus politiskos sāncenšus, bet arī valsts likumus, no kuriem liela daļa izpaudās tradīciju veidā. Arī pavalstnieku personīgā dzīve un ikdienas nodarbes nebija valdnieka varā izkontrolēt. Viena no absolūtistu politikas raksturīgākajām iezīmēm bija apņēmīgi centieni radīt veselu institucionālo sistēmu, kas būtu spējīga neitralizēt vai pat likvidēt tos šķēršļus, ar ko karaļa varai bija nācies sastapties senāk. Spēcīgas, centralizētas monarhistiskas varas veidošanos kavēja gan baznīca un aristokrātija, gan pusautonomie apgabali un šķietami neatkarīgie pārstāvniecības orgāni. …