Blēzs Paskāls (1623- 1662) ir viens no kultūras vēstures paradoksāliem izņēmumiem, ko mūsdienas atceras, ka spožāko dabaszinātnieku un nozīmīgāko domātāju filozofijas jomā un atzīst par 20. un 21. gadsimta cilvēka identitātes izteicēju un tēla veidolu.
Savā mācībā, Paskāls dziļi izjūt visu, ko rada laikmeta paradigmas maiņa, un mēģina rast atbildes, kā cilvēks jūtas mainītajā pasaules aina.
Savā filozofijā par galveno tēmu Paskāls izvirza jautājumu par cilvēka vietu pasaulē, kura tiek atzīta par bezgalīgu.
Blēza Paskāla darba „Domas” fragments ir veidots īsu un kodolīgu atziņu veidā. Lakoniskais vēstījuma veids dažkārt piešķir izteikumiem „domu graudu” statusu.
Paskāls apraksta cilvēku, kurš cieš un apzinās savu niecību bezgalības priekšā. Cilvēka spēkos nav saprast neesamību, no kuras viņš ir radies, un bezgalību, kurā viņam ir lemts aiziet.
Visa redzamā pasaule, pēc Paskāla domām, ir maza daļiņa no neaptveramās dabas valstības. Aptvert visu pasauli kopumā nav cilvēka spēkos. Cilvēku viņš izprot kā puteklīti uz Visuma fona, kā „niedrīti vējā”, nevis kā „dzīvās radības kroni”.1
Paskāls uzsver, ka cilvēks ir nozīmīgs ar to, ka viņš apzinās savu niecību. Cilvēka spēks ir spējā saprātīgi domāt. Ar bezgalīgas telpas palīdzību Visums “aprij” cilvēku, taču ar domas palīdzību “Es” aptver Visumu. 1
Cilvēks maldās, ja domā ka Dievam var tuvoties ar prātu. Tikai sirds jūt Dievu. Prātu bieži aptumšo kaislības, tāpēc tas nevar tikt uzskatīts par cilvēka ceļvedi un būtības izteicēju. 2
Sasprindzinātās attiecības, kas pastāv starp prātu un kaislībām, cilvēkā izraisa „pilsoņu karu”. Kaislības mūs maldina, liek aizmirst pienākumus, padara nepastāvīgus un nesaprātīgus. 3…
