18.gadsimta apgaismības filosofija

18.gadsimts Eiropas vēsturē tiek saukts par apgaismības laikmetu.
18.gs. filozofijā turpinās 17.gs. ideju pilnveidošanās. Pasaule tiek uztverta kā labi konstruēta un racionāli organizēta mašīna. Laiks tiek uztverts kā vienaldzīgs pulkstenis, bet telpa - kā bezgalīga, viendabīga un nepārtraukta substance. Telpa un laiks ir vienlīdz labi visās vietās. Cilvēka uzdevums ir izdibināt šīs mašīnas mehānismu, lai veiksmīgi varētu tajā dzīvot un darboties, kā arī apgūt to. Saprāts kļūst par vienīgo noteicošo kritēriju. Cilvēkam ir arī emocijas, bet tās bieži vien traucē, tādēļ cilvēks pilnībā nezin savu dabu, lai saprātīgi varētu virzīt savu dzīvi. Galvenie atzinumi par cilvēka dabu ir: nepieciešama pašapziņa jeb spēja izzināt sevi, viss tiek skaidrots kā objektīvas nejaušības, ja gadījumā notiek kas neparedzēts. Apgaismotāji ir pārliecināti par to, ka cilvēks ir dabas būtne. Terminu apgaismība pirmie sāk lietot Voltērs un Herders. šaurākā nozīmē apgaismību apraksta kā laiak posmu, kas raksturīgs 18.gadsimta franču filozofijai, daļēji arī Vācijā un ASV izstrādātajai filozofijai un kultūrvēsturiskajām noskaņām.…