Ievads.
20.gs. sākumā vēl nebija Latvijas valsts. Latvieši tolaik bija lielākā iedzīvotāju daļa Kurzemes guberņā, kā arī Vidzemes un Vitebskas guberņu vairākos apriņķos. Kurzemes un Vidzemes guberņas piederēja pie Krievijas impērijas attīstītākajām nomalēm, bet Vitebskas guberņas latviešu apriņķu (Latgales) attīstības līmenis bija krietni zemāks. Gadsimta sākumā pilsētās uzplauka rūpnieciskā ražošana, bet strādnieku dzīves līmenis bija visai zems. Laukos uzlabojās lauksaimniecības metodes, bet latviešu zemniekiem piederēja mazāk par pusi Latvijas zemes.
Cītīgi mācoties un strādājot, latvieši bija kļuvuši par vienu no izglītotākajām Krievijas tautām, uz daudzām tuvākām un tālākām augstskolām plūda latviešu studenti. Tomēr izglītotiem latviešiem bija vieglāk darbu atrast citās Krievijas guberņās, kur to čaklumu augstu vērtēja vietējās varas pārstāvji, nevis savā tēvzemē. Vācu muižniecība, bagātie pilsoņi un ierēdņi nelabprāt ļāva latviešiem izvirzīties augstākos amatos, lai gan šādu notikumu gaitu tie pilnīgi apturēt nespēja. Pārvācošanas un pārkrievošanas mēģinājumi vairs nesekmējās, notika pretējais: daudzu izglītotu latviešu sievas vāciete runāja latviski.
Jaunā laikmeta pirmās vēsmas jūtami ierobežoja Krievijas cara vara, ko Latvijā īstenoja krievu ierēdņi. Arī skaitliski nelielā vācu muižniecība saglabāja senās privilēģijas: tikai muižnieki varēja laukos iecelt amatā mācītājus, tikai viņiem piederēja medību un zvejas tiesības, muižām nebija jālabo ceļi. Bija arī citas priekšrocības. Latvieši 20.gs. sākumā nedrīkstēja savu dzimto valodu lietot skolās un valsts iestādēs. Šādos apstākļos latviešu tautā auga neapmierinātība ar pastāvošo kārtību. Arī citur plašajā Krievijas impērijā strādnieki nespēja samierināties ar fabriku īpašnieku patvaļu, zemnieki – ar muižnieku augstprātību, bet inteliģence – ar neierobežoto cara varu. Impērijas nomalēs, kur dzīvoja nekrievu tautas, šīs pretrunas padarīja vēl asākas nacionālā apspiestība, ko veica krievu ierēdņi. Neapmierinātība ar valdību vēl pieauga, kad 1904. gadā Krievija iesaistījās karā pret Japānu un cieta sakāvi. Manuprāt, šie visi iemesli kopumā radīja revolūcijas izcelšanos.
Revolūcijas sākums.
1905. gada 9. janvārī vairāki desmiti tūkstošu Pēterpils strādnieku ar baznīcas karogiem un svētbildēm priestera Gapona vadībā devās uz ķeizara pili, lai iesniegtu petīciju. Strādnieku delegāciju nelaida pils tuvumā, un, kad demonstranti spiedās tālāk, karaspēks uz viņiem atklāja uguni. Krita vairāk nekā 100 demonstrantu, un vairākus simtus ievainoja.
Tiklīdz Rīgā pienāca ziņa par notikumiem Pēterpilī, LSDSP (Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku Partija) izsludināja ģenerālstreiku. 13. janvārī Rīgā notika lielas demonstrācijas ar apmēram 20000 dalībniekiem. Gājiens, sasniedzot Daugavmalu, pie Dzelzs tilta sastapās ar instruktoru (unteroficieru) bataljona pusrotu. Piepeši no Minsterejas ielas ļaužu vidū iespiedās otra pusrota, kas bez brīdinājuma atklāja uguni uz demonstrantiem.
…
