Jānis Jansons (1872-1917) bija Kurzemes lauksaimnieka dēls, mācījies Liepājas ģimnāzijā un vēlāk studējis filoloģiju Maskavā un tiesības Tērbatā. Kā vienu no Jaunās strāvas vadoņiem viņu 1899. g. izsūtīja nometināšanā uz Smoļensku, bet 1902. g. viņš izcieta 6 mēnešu cietuma sodu. 1904. g. Jansons atgriezās Rīgā un stājās jaundibinātās LSDSP priekšgalā, būdams tās CK loceklis un Cīņas, bet vēlāk arī legālās Dienas Lapas redaktors. Jansons bija liela vēriena politiķis un spēcīgs runātājs. 1905. g. revolūcijā viņš kļuva par īstu tautas tribūnu. Reizē ar to Jansons bija arī izcils publicists un labs žurnālists. Viņš bija dziļi izglītots vīrs, kas labi pārzināja arī literatūras un mākslas problēmas, un latviešu rakstniecības vēsturē viņš iegājis kā viens no ievērojamākiem literatūras kritiķiem, kas ar savu nemiera garu un sabiedrisko pieeju literatūras parādībām spēcīgi sekmēja mūsu rakstniecības attīstību. Jansons izcēlās ar strauju temperamentu, viņš metās ar lielu aizrautību revolūcijas mutulī un rāva līdz partijas biedrus un tautas masas. …