1941. gada 22. jūnijā vācu kara aviācija pulksten 4 no rīta sāka uzlidojumus Ventspilij un Liepājai. Tika bombardēti padomju gaisa spēku aerodromi, štābi, karaspēka koncentrācijas vietas. Latvijā iebruka vācu armijas grupējuma "Ziemeļi" daļas ģenerālfeldmaršala Vilhelma fon Lēba vadībā, vēršot triecienu četros virzienos: uz Liepāju, Daugavpili, Krustpili un Rīgu. Vācu karaspēka pēkšņais uzbrukums pārsteidza padomju spēkus, un tie haotiski atkāpās, neizrādot būtisku pretestību. Nozīmīgākās kaujas notika Liepājā, kur 23. jūnijā ielenkumā nonāca ģenerāļa Nikolaja Dedajeva komandētās sarkanās armijas 67. strēlnieku divīzijas apakšvienības un kara flotes daļas. Liepājas aizstāvēšanas kaujās padomju spēku pusē cīnījās arī padomju un komjauniešu aktīva grupas Miķeļa Būkas un Jāņa Zara vadībā. Cīņas par Liepāju notika no 23. līdz 29. jūnijam. Tā faktiski bija nevis pilsētas aizsardzības izmisīgs mēģinājums izlauzties no 291. vācu kājnieku divīzijas aplenkuma. 27. jūnijā atsevišķas padomju spēku grupas, ciešot lielus zaudējumus, izkļuva no pilsētas un devās Rīgas un Šķēdes virzienā. Jaunliepājā vācu spēki ienāca 28. jūnijā, bet pilnīgā to kontrolē pilsēta nonāca dienu vēlāk. Liepājas komjauniešu sekretārs un kaujas grupas vadītājs Imants Sudmalis ziņojumā Latvijas kompartijas centrālajai komitejai 1942. gadā ļoti kritiski novērtēja sarkanarmijas darbību Liepājas cīņās. Viņš atzīmēja, ka sarkanarmijas un flotes vienības nevis aizstāvēja pilsētu, bet galvenokārt centās izkļūt no aplenkuma. Pēc flotes komandiera pavēles ostā tika uzspridzinātas sešas zemūdenes. Grobiņas kara aerodromā vācieši sagrāba neskartas lidmašīnas. …
