Futūrisma principi attīstījās arī arhitektūrā. Antonio Sant’elia izveidojā pirmo manifestu 1914. gadā (skat. Pielikumos). Viņa zīmējumi ar ļoti mehanizētām pilsētām un drosmīgi moderniem debesskrāpjies veido dažus no vislābāk attēlojamiem futūrisma 20. gs. arhitektūras plānojumiem. Pilsētas aizvietoja dabas ainavas ar aizrajošām mūsdienu dzīves iedomām. Mērķis bija izveidot pilsētu kā efektīvu un ātras darbošanās mašīnu. Viņam patika manipulēt ar gaismām un formām, lai pēc iespējas kvalitatīvāk uzsvērtu projektu skulpturālo kvalitāti. Baroka stila līkumi un iestiprinājumi tika noņemti, lai atklātu būtiskākās formu līnijas un atklātu to vienkāršību un modernismu. Jaunajā iedomu pilsētā galvenā doma bija dzīves aspektu racionalizēšana un to sakoncentrēšana vienā lielā enerģijas vietnē. Pilsēta nebija paredzēta ilgai dzīvei, taču doma slēpās tajā, lai katra nākamā paaudze balstītos uz jau esošajām futūrisma idejām veidojot un attīstot jaunu arhitektūras veidu. 1920. – 1940. gadā tika uzceltas vairākas futūristu ēkas, piemēram, dzelzceļa stacijas, kūrorti pie jūras un pat pasta nodaļas. Ēku piemēri vēljoprojām tiek izmantoti mūsdienās (Trento dzelzceļa stacija).
Futūrisms nebija ilgu laiku pastāvoša ideja. Tā izgaisa līdz ar futūrisma ideju galvenā pamatlicēja Marinetti nāvi 194. gadā. Taču neskatoties uz to, tas iedvesmoja daudzus jaunus modernisma stila virzienus, kā sirreālismu un konstruktīvismu. Tā ideja visspilgtāk palika rietumu kultūrā, attēlojoties gan glezniecībā, gan mūzikā, gan izrādēs. Laika gaidā Futūrisms atguva savu slavu 1988 gadā pārtopot par neo-futūrismu Čikāgā un tā idejas tiek pieminētas arī mūsdienās.
…
