Zinātniskās metodes problēma : Vai zinātne ir racionāla?
Ne vien Dekarts, bet arī citi jauno laiku filozofi un zinātnieki bija pārliecināti, ka iespējams formulēt patiesības uzmeklēšanas noteikumus- zinātniskās metodes likumības. Zinātniekam, kura rīcībā būtu šāda metode, vairs nevajadzētu paļauties uz piepešu „atklāsmi”. Atklājums vairs nediktētu nejaušība. Bet galvenais- zinātnē vairs nebūtu vietas minējumiem un maldiem: reiz par patiesu atzīts apgalvojums nonāktu zināšanu krātuvē, lai paliktu tur līdz laika galam. Izmaiņas priekšstatos par zinātnisko metodi ir nozīmīga kultūras parādība. 20. gadsimts bija krīžu gadsimts, un viena no smagākajām bija racionālisma krīze. Lai izprastu minēto izmaiņu būtību, nepieciešams tuvāk pievērsties klasiskajam racionālismam- uzskatu sistēmai, kas šeit kalpoja kā atspēriena punkts.
Klasiskais racionālisms
Tradicionālais priekšstats par zinātni veidojās vairākus gadsimtus ilgā cīņu starp diviem filozofijas virzieniem- intelektuālismu un empīrismu. Zinātnes intelektuāliskās izpratnes pamatus 17. gs. lika Renē Dekarts. Viņam zinātniskās izziņas ideāls bija matemātika. Viņaprāt, jebkura zinātniska teorija bija būvējama „ģeometriski”, t.i., izmantojot definīcijas, aksiomas un teorēmas. Viņš bija pārliecināts, ka dabas noslēpumus iespējams atklāt, liekot lietā intelektuālo intuīciju. Veidojās cits izziņas modelis, kurā tika atzīta eksperimenta nozīmība. Zinātnes empīrisko modeli pirmais izstrādāja angļu filozofs Frānsiss Bēkons (Dekarta vecākais laikabiedrs). Viņš uzskatīja, ka izziņa galvenokārt balstās uz pieredzes gaismu. Viņaprāt, zinātniskas teorijas pamatā ir liekamas zināšanas par faktiem. Bēkons saprata, ka pieredze spēj nodrošināt tikai zināšanas par atsevišķiem faktoriem, tomēr domāja, ka saprāts sekodams viņa izstrādātajai metodei, faktus spēs vispārināt un atklāt dabas likumus.
Bēkonam un Dekartam bija atšķirīgi uzskati par drošticamu zināšanu avotu, taču abi atzina, ka:
pastāv drošs zināšanu pamats jeb primārās patiesības. Dekartam- aksiomas, Bēkonam- pieredzes ceļā grūti dati;
pastāv drošticami paņēmieni, kas ļauj nonākt pie sekundārajām jeb atvasinātajām patiesībām;
zināšanas ir drošticamas un negrozāmas- kas reiz izzināts kā patiesais, patiesumu saglabā uz visiem laikiem; ar to zināšanas atšķiras no ieskata un pieņēmuma, kas var izrādīties maldīgi.…
