20.gs. sākuma galvenās teorētiskās un metodiskās tendences sociālajā un kultūras antropoloģijā

20.gs pirmajos gadu desmitos iezīmējās vairākas tendences kultūras un sociālajā antropoloģijā. Šajā laikā veidojās funkcionālisms, historicisms un joprojām liela ietekme bija K.Marksa un Z.Freida teorijām par sabiedrību.
Funkcionālisma pirmsākumi ir saistāmi ar E.Dirkheima teoriju. Autors analizē reliģijas lomu sabiedrības vienotības un sabiedrības labsajūtas veidošanā. Tomēr par galveno reliģijas funkciju var uzskatīt sociālās solidaritātes saglabāšanu, veidošanu un pastiprināšanu. Par reliģijas formu var uzskatīt totēmismu, kas simbolizē mistisku spēku un morālo autoritāti. Tātad totēms ir reliģijas simbols, kas veicina reliģisku aktivitāti un sociālu kopību un biedriskumu. Līdz ar to nevar noliegt reliģijas lomu sabiedrības uzskatu un paradumu veidošanā un saglabāšanā. Reliģijas veidotā sabiedrība simbolizē katru indivīdu. To simbolizē reliģijas vēsturiskā nozīme, kad tā bija visnozīmīgākā cilvēku dzīvē. Tajā pašā laikā reliģijas sabrukšana šajā attīstības periodā nenozīmētu morāles sabrukumu, bet to varētu veicināt tikai pats sabiedrības sabrukums.1
Kā otrs funkcionālisma pirmsākumu veidotājs ir B.Maļinovskis, kas viens no pirmajiem izvirza etnogrāfijas lomu sociālajā un kultūras antropoloģijā. Viņš pētīja Melanēzijas salas iedzīvotājus. Autors uzsver, ka viņi ir sociāli labi organizēti kā spēcīga sociālā struktūra jeb institūcija, kaut gan tiem nav rakstītu likumu, konkrētu mērķu u.t.t.…