17.gs. ir raksturojams ar sarežģītiem politiskiem apstākļiem. Tieši šo politisko un sociālo cīņu rezultātā, par tipisku šī perioda valsts formu kļuva absolūta monarhija, kurā likumdošanas un izpildvara piederēja monarham.
Absolūtisms politiskā sistēmā izpaudās kā apzināta valsts likumdošanas un administratīvas varas spiediena palielināšanas uz pilsoņiem.
Absolūtisma piekritēji uzskatīja, ka kartību un mieru sabiedrībā un politikā var nodrošināt tikai spēcīga, centralizēta valsts vara, valdnieks, kuram bez ierunām visi pakļautos.
Viņi par galveno uzskatīja galīgo rezultātu un neaizdomājas par veidu kāda viņi to panāk, viņu arī neinteresēja ko īsti doma un grib tauta, jo viņuprāt viņi paši, valdnieki visu zina labāk, viņi ticēja , ka vienīgi tāds pārvaldes veids var garantēt mieru, stabilitāti un labklājību, kura daudzu kara gadu laika bija zudusi.
Lai absolūtismu varētu realizēt, monarham ir jāpieder gan kontrolei par militārajiem spēkiem, gan par izpildvaru, gan par nodokļu iekasēšanu un sadali. Vēl arī jāpanāk nevēlamo sāncenšu dabūšanu “zem sava papēža”, tādu kā baznīca un aristokrātija, jo tie ir spējīgi kavēt spēcīgas, centralizētas monarhistiskas varas veidošanu(to var panākt, piemēram, neapliekot aristokrātus ar nodokļiem vai iesaistot valdības darbā, ieceļot kādu amatā )…