Abstrakcijas vēsture.
Abstrakcija agrīnajā mākslā un daudzās kultūrās.
Daudz no agrākās cilvēku darinātās mākslas – atzīmītes un zīmes uz keramikas, tekstils un inskripcijas un gleznojumi uz akmens – bija vienkāršas, ģeometriskas un lineāras formas, kas varēja atklāt dekoratīvu vai simbolisku nozīmi, kas ir tieši tas līmenis, uz kura abstraktā māksla sazinās ar skatītāju. Ir iespējams baudīt ķīniešu un islāma kaligrāfiju pat nezinot to valodu un rakstu nozīmi.
19. gadsimts
Trīs mākslas virzieni, kuri ir devuši savu daļu abstrakcionisma attīstībai, ir romantisms, impresionisms un ekspresionisms. Artistiskā neatkarība māksliniekiem tika virzīta tālāk 19. gadsimtā. Patronāža baznīcai bija izsīkusi un privātā patronāža publikai krasi palielināja mākslinieku izdzīvot spējīgumu.
Agro tuvinājumi jaunajai mākslai bija veicis Džeims Makneils Vistlers, kurš savā gleznā „Nokturne melnā un zeltā: Krītošā raķete” (1872) lielāku uz svaru lika uz vizuālam sensācijām nekā uz objektu attēlošanu. Objektīvu interesi tajā, kas ir redzams, var izvilkt no Džona Konstabla, J.M.V.Turnera, Kamile Korota un no viņiem līdz māksliniekiem, kuri turpināja āra gleznošanu Barbizonas skolā. Pauls Cezanne uzsāka, kā impresionists, bet viņa mērķis – izveidot loģisku realitātes konstrukciju, balstoties uz skata no viena vienīga punkta ar izmainītām krāsām plakanos apgabalos – kļuva par pamatu jaunai vizuālajai mākslai, kuru vēlāk Džordžs Brakū un Pablo Picasso attīstīja kubismā.
…
