Administratīvā kontrole publiskās pārvaldes sfērā – tā ir kontrole, ko īsteno pašas aktīvās administrācijas institūcijas un amatpersonas visā izpildvaras sistēmā. Par administratīvās kontroles objektu var būt jebkuras pārvaldes darbības un lēmumi, ko pieņem un izpilda administrācija. Tā sfērā ietilpst administratīvie akti, ne tikai pieņemtie un spēkā esošie, bet arī tie, kuri atrodas izstrādes un pieņemšanas procesā. Tas var skart jebkurus administratīvās darbības defektus, kļūdas un trūkums, kas pamatojas ar administratīvo aktu nelikumību tā arī nemērķtiecīgumu.
Ārvalstu tiesību zinātnē tiek izdalīti dažādi administratīvās kontroles veidi.
Hierarhiskā kontrole, ko veic augstākstāvoša institūcija attiecībā uz zemākstāvošo, var skart administratīvo darbību likumību un mērķtiecīgumu, to nepieciešamību, efektivitāti, labticīgumu. Šīs kontroles procesā augstākstāvošai institūcijai ir tiesības mainīt vai atcelt nelikumīgos un ne mērķtiecīgos kontrolējamās puses lēmumus. Hierarhiskajai kontrolei ir vairāki paveidi.
Tā var īstenoties kā dienesta kontroles veidā, tas ir, augstākstāvošo amatpersonu hierarhiskā kontrole pār pakļauto darbību. Šī kontrole ir, kā pieņemts, tekoša rakstura un notiek sistemātiski, periodiski vai kā vienreizējās pārbaudes. Vadītājs var pārbaudīt pakļautā dienesta pienākumu kvalitāti un izpildes apjomu, lēmumu izpildes termiņus u.c.
Hierarhiskās kontroles paveids ir arī augstākstāvoša orgāna kontrole pār zemākstāvošo. Šī kontrole var būt resora un attiecībā uz resoru. Resora kontroli īsteno izpildvaras apakšorgāni jautājumos, kas ietilpst viņu kompetencē attiecībā uz pakļautajiem objektiem. Attiecībā uz resoru kontroli īsteno augstākstāvošie orgāni attiecībā uz ministrijām un resoriem. Tā var būt vispārēja un speciāla. Ar pilnvaras attiecībā uz vispārējo kontroli var tikt apveltīti vispārējas kompetences izpildvaras orgāni (prezidents kā izpildvaras galva, valdība, gubernators, mērs). Vispārējā kontrole attiecas uz visu ministriju un resoru administratīvo darbību un tiek īstenota visos jautājumos, kas ietilpst to kompetencē. Tā prezidentālās republikās (ASV, Venecuēla, Meksika u.c.) prezidentam ir plašas kontroles pilnvaras attiecībā uz jebkuras resora vadītāju un tas var jebkurā laikā pieprasīt atskaiti par viņu darbību. Somijā prezidents var pieprasīt informāciju no resoru un iestāžu vadītājiem un likt veikt revīzijas. Pie tam viņa tiesībām nozīmēt revīzijas ir diskrecionārs raksturs, tas ir, lēmumam par revīzijas veikšanu nav nepieciešams premjerministra vai ministra kontrasignācija.
Speciālā kontroli pār resoriem attiecas uz noteiktām ministriju un resoru darbībām. To veic, kā pieņemts, struktūras, kas darbojas pie izpildvaras galvas (pie prezidenta, premjerministra utt) Piemēram, ASV pie tādiem orgāniem var attiecināt funkcionējošo pie Prezidenta Izpildu pārvaldes Administratīvo un budžeta pārvaldi, kas ir kā finanšu kontroles orgāns pār federālo ministriju aparātu; piemēram, Nacionālā padome zinātnes un tehnoloģijas jautājumos veic kontroli pār ministriju darbību zinātniski tehniskās politikas realizēšanā.
Īpaša administratīvās kontroles forma ir kontrole pār decentralizēto iestāžu darbību (kurai ir valsts organizāciju un vietējo teritoriālo orgānu juridiskās personas statuss, kuras ir juridiski un finansiāli patstāvīgas). Dažās valstīs kontrole pār šiem orgāniem tiek saukta par aizbildniecību. Atšķirībā no hierarhiskās kontroles aizbildniecība tiek īstenota ne augstākstāvošajai institūcijai attiecībā uz zemākstāvošo, bet valsts kontroles pilnvarotais to veic pār decentralizētajām organizācijām. Administratīvajās tiesībās ārvalstīs izšķir divu veidu aizbildniecību: parasto un ekstraordināro. Parastās aizbildniecības objekts ir finanses, publisko kalpotāju darbība un specializētā decentralizēto orgānu darbība. Ekstraordinārā aizbildniecība tiek īstenota ārkārtas situācijās, ko izsauc decentralizēto orgānu darbības negatīvie procesi. Šī veida aizbildniecība skar ne tikai atsevišķus nelikumīgos aktus un darbības, bet izplatās uz visu decentralizēto orgānu darbību.
Augstākstāvošo orgānu kontrole, aizbildniecība, inspekcijas darbība un specializēto kontroles orgānu uzraudzība, kas ietilpst izpildvaras sistēmā, paredz dažādus iekšējās administratīvās kontroles veidus, ko īsteno pati administrācija pēc savas iniciatīvas. Pamatpaņēmieni un līdzekļi šai kontrolei ir: 1) pārbaudes, tas ir faktisko doto, kas raksturo tiesību normās paredzēto prasību, noteikšana; 2) atskaišu un informācijas iegūšana;
3) konfliktu starp zemākstāvošo orgānu un amatpersonu atrisināšana. Tas var izpausties vizēšanas, aprobācijas, lēmumu atcelšanas, atlikšanas ceļā.
…
