Administratīvā procesa tiesības – kārtība, kā, izejot admonistratīvā procesa stadijas, var panākt materiālo tiesību normu pilnīgu īstenošanu, tās ir tiesības, kas nosaka administratīvās lietas virzību.
Administratīvā procesa tiesības kā zinātne ir teorētisko zināšānu kopums par administratīvo tiesību subjektiem, viņu kompetenci, darbības kārtību, par administratīvās lietas izspriešanu un arī lēmumu uzrakstīšanas un kontroles kārtību. Administratīvā procesa tiesības kalpo par ivformācijas bāzi administratīvi procesuālo normu formulēšanai.
Administratīvajiem procesiem piemīt ne tikai visas juridisko procesu pazīmes, bet arī īpatnības:
1.tā ir mērķtiecīga valsts izpildvaras subjektu darbība;
2.valsts administrācijas darbība ir vērsta uz konkrētu, tai uzticētu lietu izlemšanu saskaņā ar likumiem;
3.valsts administrācijas darbību pilnīgi, detalizēti, precīzi regulē administratīvās tiesības – precīzāk – to administratīvi procesuālās normas;
4.administratīvie procesi parasti ir vienkāršāki no procedūras viedokļa. Lietas var izskatīt rakstiski vai mutiski.
Ar administratīvoprocesu visbiežāk lietotā nozīmē saprot administratīvo aktu izdošanas, apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību.Administratīvā procesa tiesības nosaka, kā valsts pārvalde konkrētā gadījumā drīkst rīkoties pret indivīdu un kādas ir indivīda tiesības neatkarīgā tiesā pārbaudīt šīs rīcības tiesiskumu.
Administratīvajam procesam jānodrošina materiālo administratīvo tiesību normu pielietošana valsts pārvaldes sfērā, lai sasniegtu noteiktus juridiskus rezultātus.Vispirms ir jābūt skaidrai izpratnei par administratīvā procesa uzdevumiem. Tieši šo problēmu apgāja padomju tiesību zinātnieki, kuri aizstāvēja ideju par šādas tiesību nozares izveidošanu padomju tiesību sistēmā. Tā viens no šīs idejas aizstāvjiem prof. V.Sorokins savā grāmatā, kurā viņš aizstāv administratīvi procesuālo tiesību kā patstāvīgas tiesību nozares izveidošanas nepieciešamību, izvairās runāt par šīs tiesību nozares uzdevumiem. Viņš šīs tiesību nozares nepieciešamību pamato tikai ar to apstākli, ka katrai materiālo tiesību nozarei ir nepieciešama atbilstoša procesuālo tiesību nozare, tādējādi atkārtojot K.Marksa tēzi par to, ka "process ir materiālā likuma eksistences forma, materiālām tiesībām ir nepieciešamas tām atbilstošas procesuālās tiesības". Šai domai ir zināma jēga, tomēr tiesību sistēmas attīstība ir pierādījusi, ka materiālās tiesības attīstās straujāk un sakarā ar to apjoma paplašināšanos notiek jaunu materiālo tiesību nozaru veidošanās, kas ne obligāti izsauc nepieciešamību izveidot jaunas procesuālo tiesību nozares. Taču nevarēja no prof. Sorokina prasīt, lai viņš atklāti runātu par nepieciešamību kontrolēt padomju birokrātisko mašīnu.
Latvijas tiesību teorija šajā jautājumā trīsdesmitajos gados bija pavirzījusies tālāk. Tā prof. K.Dišlers, runājot par administratīvā procesa uzdevumiem, norādīja, ka administratīvā procesa uzdevums ir ne tikai aizstāvēt kādas personas subjektīvās tiesības, bet arī novērst likumu un saistošo noteikumu pārkāpumus kādas administratīvās iestādes vai amatpersonas darbībā. Šie uzdevumi arī šobrīd ir jāliek jaunveidojamās tiesību nozares pamatā.
Administratīvajā procesā atbilstoši Administratīvā procesa likumam piemēro šādus principus:
1.personas tiesību ievērošanas princips (5. pants) Administratīvajā procesā, it īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.
2.vienlīdzības princips (6. pants) Pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanas, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem.
3.tiesiskuma princips (7. pants) Iestādes un tiesas rīcībai jāatbilst tiesību normām. Iestāde un tiesa darbojas normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros un savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.
4.tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips (8. pants) Iestāde un tiesa, piemērojot tiesību normas, izmanto tiesību normu interpretācijas pamatmetodes (gramatisko, sistēmisko, vēsturisko un teleoloģisko metodi), lai sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu.
5.patvaļas aizlieguma princips (9. pants) Administratīvo aktu un tiesas nolēmumu var pamatot ar faktiem, kuri ir nepieciešami lēmuma pieņemšanai, un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem.
6.tiesiskās paļāvības princips (10. pants) Persona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā persona nav vainojama, nedrīkst radīt personai nelabvēlīgas sekas.…
