Saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 41. pantu, kas paredz valsts pienākumu atlīdzināt nodarītos zaudējumus (kaitējumu) un kas skar nodarījuma mantisko un arī nemantisko aspektu. Šāds atlīdzināšanas pienākums
pastāv gadījumos, kad ar ECT nolēmumu tiek atzīts Konvencijā vai tās protokolos garantēto tiesību vai brīvību pārkāpums. Konvencijas 34. pants paredz tiesības ikvienai personai – gan fiziskajai, gan juridiskajai – vērsties ar pieteikumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Līdz ar to
Konvencijas 41. pantā noteikto kompensāciju var piešķirt gan fiziskajām, gan arī juridiskajām personām.
Iemesls atlīdzinājuma nostiprinājumam administratīvajā procesā ir personas tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu tiesību aizskāruma gadījumā, lai izvairītos no iestādes patvaļīgas rīcības.
Atlīdzinājums ir jāvērtē arī kā motivācija valsts pārvaldes iestādēm rūpīgi attiekties pret saviem pienākumiem un nepieļaut kļūdas, tādējādi tiek veikts preventīvs pasākums iestādes patvaļas novēršanai. Satversmes 92. panta izpratnē atbilstīga atlīdzinājuma veidi var būt prettiesiska administratīva akta atcelšana, atzīšana par spēkā neesošu vai prettiesisku, faktiskās rīcības veikšana vai pārtraukšana, kā arī citi Administratīvā procesa likuma 184. pantā norādītie
prasījumi, prettiesiska administratīvā akta izpildes seku novēršana, pagaidu aizsardzības līdzekļa
piemērošana, rakstveida atvainošanās, atlīdzinājums naudā u.c. Tātad Satversmē noteiktā prasība pēc atbilstīga atlīdzinājuma var būt izpildīta ar to vien, ka prettiesisks administratīvais akts tiek atcelts vai atzīts par prettiesisku vai vispārinot – ka tiek apmierināts personas pamatprasījums.12…
