Administratīvās tiesības - eksāmena atbildes

Administratīvās tiesības (AT) ir tiesību nozare, kas regulē valsts pārvaldes institūciju un izpildvaras darbību. Objektīvā nozīmē AT ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības, kas veidojas valsts pārvaldes jomā un kas regulē valsts pārvaldes institūciju darbību. AT attiecības ir tiesiskās attiecības, kas veidojas un pamatojas uz AT normām. Tās ietver sevī savstarpējo atgriezenisko saiti starp subjektiem un sastāv no savstarpējām tiesībām un pienākumiem.
AT subjekti: Valsts, valsts varas institūcijas, pašvaldības un juridiskas un fiziskas personas. Persona tiek definēta kā juridisku tiesību un pienākumu nesējs, kas apveltīta ar tiesībspēju un rīcībspēju, var veikt juridiski nozīmīgu darbību un būt par tiesisko attiecību dalībnieku. Saskaņā ar Administratīvo aktu procesa noteikumu 40.3.p., persona, uz kuru administratīvais akts attiecas, ir administratīvā akta adresāts.
AT regulē tās attiecības, kas rodas valsts pārvaldes institūciju darbībā, kur viena puse ir valsts pārvaldes institūcija. Lai pārvaldes darbību sekmīgi veiktu, ir nepieciešams visa veida informatīvais nodrošinājums, materiālais nodrošinājums – sakaru līdzekļi, telpas utt., un tiesiskais nodrošinājums – tiesiskā kārtība un administratīvās tiesības.
AT ir apjomīgs normatīvo aktu kopums.

AT galvenais uzdevums ir:
-regulēt valsts iestāžu darbu, to organizatorisko struktūru, darbības metodes.
-veidot valsts pārvaldes attiecības ar citiem administratīvo tiesību subjektiem.
AT nosaka viennozīmīgu uzvedības modeli (veikt vai atturēties no darbības), dod valsts pārvaldes attiecību dalībniekiem brīvu uzvedības modeli konkrētās normas robežās.
AT normu definīcija tiek dažādos avotos interpretēta atšķirīgi. Vieni to interpretētu, kā normas, kuras izdod attiecību regulēšanai valsts pārvaldes jomā, citi to definētu kā vispārējus noteikumus cilvēka nepieciešamās vai pieļaujamās uzvedības noteikšanai, ko nosaka valsts un nodrošina valsts piespiedu līdzekļi. Ņemot vērā AT publisko raksturu, administratīvās tiesības ir vispārobligātas, tām ir imperatīvs raksturs un retāk ir sastopamas rekomendējoša rakstura normas.
AT normas, ņemot vērā to vispārobligāto raksturu, nav iespējams izmainīt savstarpēji vienojoties.


1.Tiesību iedalījums: privātās un publiskās tiesības ( interese, intereses tiesiskais regulējums). Doktrīnas par tiesību iedalījumu.
Privāto & publisko tiesību nošķiršanas teorijas
Privāto & publisko tiesību nošķiršanas problēma pastāv jau kopš tiesību dalījuma sākuma. Tika radīts liels skaits nošķiršanas teoriju, bet līdz mūsdienām „izdzīvojušas” ir tikai dažas. Trīs svarīgākās no tām ir:
1)interešu teorija- atšķir TN atkarībā no tā, kādas intereses tur ietvertas (publ- aizstāv valsti; priv- aizstāv indivīdu), bet ne vienmēr iespējams krasi nošķirt;
2)subordinācijas (pakļautības) teorija- nošķiršanas pamats ir T attiecībās esošas padotības attiecības. Daļēji pareiza. Arī publiskajās tiesībās var būt līdztiesiskas attiecības, piem., AT līgums starp valsts tiesību subjektiem; privātajās tiesībās var būt savstarpējās pakļautības attiecības- vecāki un bērni.
3)(Modificētā) subjektu teorija- nošķir pēc tā, kas & uz kādu ties. pamata darbojas; pēc tā kam ir subj. ties. & kam jurid. pienāk.
Vēl ir zināmas arī tādas teorijas kā:
4)tradīciju
5)kompetenču
6)pārstāvju…