Adopcijas process sākas no brīža, kad kāds bērnu ārpusģimenes aprūpes iestādē esošs bērns kļūst juridiski brīvs – vecākiem ar tiesas spriedumu atņemtas aizgādības tiesības vai viņi piekrituši adopcijai. Tad informācija par šo bērnu nonāk Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Adopcijas reģistrā. Bērnam izvēlas piemērotāko adoptētāju, priekšroka viennozīmīgi ir vietējiem adoptētājiem.[3]
Adopcija ir tiesisks akts, ar kuru persona pieņem citas personas bērnu par savu. Adopcija rada tādas pašas personiskas un mantiskās tiesības un pienākumus kā radniecība pēc izcelšanās, ja adopcijas līgumā nav noteikts citādi.
Adopcijas uzdevums ir radīt bez vecāku gādības palikušajiem bērniem apstākļus viņu audzināšanai ģimenē, kā arī viņu vajadzību apmierināšanai, interešu nodrošināšanai un aizsardzībai [1]
Bērnu drīkst adoptēt tikai tad, ja adoptētājs ir sasniedzis adoptēšanai noteikto minimālo vecumu, kas nevar būt mazāks par 21 un lielāks par 35 gadiem. Likumā tomēr var noteikt apstākļus, kuros nav jāievēro minimālā vecuma noteikums, ja adoptētājs ir bērna tēvs vai māte; vai īpašos izņēmuma gadījumos.[5]…