Pirmie pēckara gadi K. Ubāna dzīvē nāk ar jauniem uzdevumiem. K. Ubāns ir to latviešu mākslinieku vidū, kuri 1919. gadā aktīvi iekļaujas Latvijas mākslas dzīvē. Kara gados pieredzētasi nav aizmirsts. Bērza dēlītī tiek grebta kompozīcija „Bēgļi” (ap 1919). Tajā pašā gadā K. Ubāns redzams jaundibinātajā „Ekspresionistu grupā”, kas iezīmēja viņa pievēršanos Rietumeiropas modernistiskajai mākslai. Bet drīz vien grupas dalībnieki secina, ka „.. muļķīgi sevi saukt par ekspresionistiem, ja esam citādi un katrs savādāks”.
Tomēr tieši portretam K. Ubāna mākslā ir lielākā nozīme divdesmitajos gados. Tā top V. Damberga (1921), A. Kurcija (1922) u.c. portreti. K. Ubānu ļoti saista arī ainavas, kas kā sirdslieta ir jau māksliniekam kopš bērnības. Palaikam top arī kāda kluša daba – vai nu lietišķi relālistiska, kā „Klusā daba ar māla traukiem” (1925).
Konrāds Ubāns teicis: „Nevar virzienu mākslā izdomāt, tam jāizaug no laikmeta, no cilvēkiem. Un visu jātaisa ar lielu pārliecību un sirsnību. Tur, kur redzat dvēseli, tās ciešanas un mokas, tad arī skatītājs to izjutīs.”, un: „Daba ir visiem vienāda. Bet katris var tajā saredzēt ļoti daudz vai – ļoti maz. Vienmēr jādomā arī,kā lai to parāda. „Es tā jūtu”- nav kritērijs”.
…