Ivars Vīks uzsvēris, ka zeme ir dzīva, bet akmeņi ir tās sastāvdaļa — tāda pati kā cilvēkiem ausis, deguns vai acis.
Katru dienu mēs ejam garām simtiem akmeņu kas guļ ceļu malās, iemūrēti ēkās, sētās vai sasmalcināti un kļuvuši par ceļa putekļiem.
Zinātnieki Latvijā konstatējuši vairāk nekā 150–200 dažādu tipu laukakmeņus. Viens no visizplatītākajiem laukakmeņiem Latvijā ir granīts – laukšpats to dara sarkanu (sārtu) vai pelēku, kvarcs – baltu, arī dzeltenu, bet vizla – melnu vai gaišu (caurspīdīgu). Latvijā visvairāk izplatīti pelēkie un zilganpelēkie granīta laukakmeņi.
Cilvēki mīl akmeņus ienest savās mājās un pagalmos, bet ir jābūt uzmanīgiem, jo akmeņi ir ar savu sen senu vēsturi. "Cilvēki dažkārt pieļauj lielas kļūdas. Piemēram, izrādās, ka, rūpīgāk apskatot laukakmeni, pagalmā ir ienests sens ziedoklītis – plauktiņš, kur nolikt upuri, vai iedobe, kur kādreiz upurēti varbūt pat cilvēki. Un akmenim ir atmiņa," teic pētnieks Artūrs Goba.
Varbūt labāk mājās atvilktnē neturēt visus akmeņus. Tostarp tam nemaz nevajag būt atvestam no svešām zemēm, arī Latvijā var rast akmeņus, kas izstaro dzīvībai bīstamo radioaktivitāti, piemēram, granīts.
Arhitekts Pēteris Blūms teic, ka akmeņu vēsture Latvijā ir ar senām tradīcijām un cilvēcei ir raksturīgi ik pēc kāda laika atgriezties pie jau reiz pārbaudītām vērtībām arī arhitektūrā – tā tagad moderns ir koks, bet savs renesanses brīdis būs gan stiklam, gan metālam, gan arī akmenim. …
