Akmets laikmets iedalāms paleolītā – senākajā akmens laikmetā, mezolītā – vidējā akmens laikmetā un neolītā – jaunākajā akmens laikmetā. Latvijas teritorijā pirmās cilvēku eksistences pazīmes ir konstatētas sākot ar paleolīta pašām beigām - apmēram 9. g.t p.m.ē. Agrāka cilvēku uzturēšanās šajā teritorijā bija neiespējama, jo pēdējā apledojuma atrašanās un aukstais klimats padarīja teritoriju par cilvēku un lielā daļā arī dzīvnieku eksistencei nepiemērotu. Šī perioda apdzīvotības pēdas tika konstatētas pagaidām tikai Salaspils Laukskolā Daugavas labajā krastā 1972. gadā.
Mezolīta laikmets Latvijas teritorijā ietver sevī laika posmu no 9. g.t. p.m.ē. beigām līdz 4. g.t. p.m.ē. vidum. Atšķirībā no paleolīta mezolītam ir sevišķi raksturīga primitīva akmens cirvju izveidošanas tehnika – skaldīšānas veidā, kā arī spēcīgi izteikta raga un kaula priekšmetu izgatavošana.
Neolīts - jaunākais akmens laikmets Latvijas teritorijā ir attiecināms uz laika posmu starp 4. g.t. p.m.ē. vidu un 2. g.t. p.m.ē. vidu. Neolīta sākumu atzīmē ar keramikas izgatavošanas un slīpēšanas tehnikas plašu pielietošanu akmens cirvju izgatavošanā un plašā krama izmantošanas un apstrādes aizsākšanā. Šī laikmeta beigu robežu Latvijas teritorijā tāpat kā citur iezīmē bronzas ieguves un apstrādes pirmsākumi.
Austrumbaltijā Akmens laikmetu pirmoreiz izdalījis un plašāk aplūkojis K. Grevings. Savos pirmajos darbus Grevings uzskata, ka akmens laikmets Latvijā ilgst līdz m.ē. 6. gs., bet nākošajos darbos viņš akmens laikmeta beigas attiecina jau uz agrāku laiku – mūsu ēras sākumu. Grevings vēl nenodala mezolītu no neolīta, bet aplūko akmens laikmetu vispārīgi, lai gan apzīmē arī realtīvi agrākās un vēlākās apmetnes.…
