Pētersona pavadītais laiks slimnīcā atstāja viņu vienu ar savām domām, viņš bieži aizdomājās par ģimeni, kura viņam atgādināja par skarbo reālo pasauli:’’ Šad un tad viņš apstājas savā darbā, stīvi paskatās logā, aiz kura šalc lietus un glūn tumsa, un viņa bargajai sejai tad laižas pāri skumja ēna. Viņš atkal domā par savu puisīti, par sievu, bet tad tam paliek vēl niknākas acis un draudoši saspurojas ūsas kā milzīgi, melni asmeņi. ‘’ Pētersona prāts jau bija kopā ar viņa tuvajiem, kuri bija jau aizsaulē, jo viņš jutās daudz labāk, domājot par sava dēla klātbūtni, šķita, ka tāpēc viņš bija gatavs mirt, samierinājies ar nāvi: ‘’Pētersons atbalsta galvu rokās, mugura tam palikusi pavisam līka un pleci trīc. Un acis, kuras tas beidzot vērš uz mani, skatās ar sausu, bet mirušu skatienu.’’ Tomēr, tiekot ārā no slimnīcas, viņš gribēja mirt cīnoties, parādot, ka aizstāvēs dzimteni, cik spēs: ’’Paliek Pētersons, mūžam drūmais kareivis, kam pasaule pēc dēla nāves likās tukša un vilinoša šķita ienaidnieka ugunsšalts.’’
Spandegs bija raksturots kā ļoti bezbailīgs, viņam deva pārliecību Mīlgrāvja bēgļu ragana, kurai viņš ticēja: ‘’Spandegs parnākšot dzīvs mājās, un tāpēc arī viņam ne no kā nav bail. Pēc virsleitnanta, tava vecā un Konrāda viņš ir pats bezbailīgākais mūsu rotas karavīrs.’’‘’ Spandegam ļoti labi padevās komandiera uzdevumi, viņš vēlējās, lai vāci tiktu iznīcināti Iespējams, tieši viņa bezbailīgums, bija tas, kas viņu nonāvēja, viņu skāra arī traģisks liktenis, kuru varētu salīdzināt ar Vanagu tēva likteni, kuru nonāvēja viņa asinskāre, tomēr viņa nāves brīdī, viņš bija ar to samierinājies: ’’Puikas, glābieties paši, man tāpat gals.’’ Viņa pēdējā vēlme bija mirt kā komandierim kaujas laukā, pavēlot pēdējās viņa pavēles strēlniekiem.
Vilnis bija uzticams karavīrs, tomēr ilglaicīgais karš viņu sagrāva. Viņš lēnām sāka padoties nāvei, saprata, ka viņš mirs kara laukā līdzās pārējiem strēlniekiem, viņš bija ar to samierinājies, jo viņš zināja, ka ir sevi nodevis dzimtenei un par to cīnoties mirs: ‘’ (..) Vilnis sagaidīja savu vietu starp visgodājamākajiem karavīriem. Viņi visi bija apsegušies ar balto puteņa segu. ‘’
Katram no karavīriem ir bijusi sava dzīve ārpus kara, kuru viņiem nācās pamest, lai cīnītos par savu dzimteni, katrs no viņiem zināja, ka pastāv iespēja, ka viņi mirs kara laukā, viņi bija ar to samierinājušies, tāpēc viņi varēja visu sevi atdot karam.
…
