10.Martas tēls romānā./5 punkti/
Artūrs ar Martu pirmo reizi iepazīstas vasarā, kad ir devušies atpūtā pēc Nāves salas :“Kara laikā ātri satiekas kareivju un meiteņu lūpas, un tikai pēc mūsējo sastapšanās es dabūju zināt, kā sauc zilacaino frontes meiteni.”, “ “Marta,” viņa min savu vārdu, sākdama sakārtot matus, un skatās manī smaidošām un jautri zilām acīm.” Klausoties Martas stāstījumā, Artūram atgriežs atmiņas par Mirdzu: “Jaunie skūpsti liek spilgti atcerēties agrākās skavas, tranšeju meitenes smiekli sauc atmiņā sudraboto Mirdzas balsi – un dvēsele sāk asiņot.” Marta rūpējas par Artūru, pēc tam, kad viņām ir sašauta roka :“Mēs ejam pie birzes avotiņa, atmērcējam vaļā vainas apkaltumu, un Marta pārsien ievainojumu no jauna, jo viņa paņēmusi no mājas līdzi tīru linu lupatiņu” Artūrs atzīst, ka Marta ir viņa glābējs un labs draugs :“Lai labāk paliek nepateikts! Mēs diezvin vai vairs tiksimies, bet vakar šis ganu meitens no dzimtenes puses bij mans glābējs, šodien ir vienīgais draugs.” Marta pārsteidz Artūru ar negaidītu vēstuli, kur viņa pastāsta par to, kā viņai klājas. Šī vēstule Artūram rada neizskaidrojamu sajūtu sirdī: “Viņa guļ izlasīta man uz krūtīm – un, vai ni vēstules vai arī kā cita nākdams, ir splūdis silts vilnis, apstājies virs sirds.” , “Taisnību sakot, man tagad vajadzētu smieties, bet es smaidu, un tad uzreiz ir kļuvis acīm par daudz gaišs šis vakarssaules mirdzums, kas liek barakas logiem degt un liesmot sarkandzeltainās ugunīs.” Martai nav problēmu nodarboties arī ar vīriešu darbiem: “Ak Marta jums tā mašīniste...Vai tad viņa ko jēdz no pļaujmašīnas?” , “Jēdz vai nejēdz, bet dūša jau ir lielu lielā. Šodien brauca apkārt laukam visu dienu. Gāja gluži labi, tikai pie novakara nez kas samisējās...” Marta patiesībā ir tikai bērns :“Nē, saimniek. Tik ļauni tev par mani nevajag domāt. Un Marta jau vēl gluži bērns” , “Un dikti labs un krietns pie tam bērns” Marta nespēj palitk viena bez Artūra, viņa “turās pie viņa”: “Mēs abi esam palikuši klusi. Marta vairs nelaiž vaļā manu roku, acis viņai iepletušās baiļpilnas un vaicājoši platas, un tad ap mums sāk šalkot dadžu stiebri, kuslas smilgas – ar viņām noaudzis ir ceļš, pa kuru aizejot mums vajag drīz nokļūt mājās.”
11. Sameklē grāmatā spilgtus citātus par to, kā autors parāda strēnieku aiziešanu mūžībā,izraksti tos ! Kuri romānā tēlotie karavīri, tavuprāt, ir apsegušies ar visbaltāko puteņu segu : Vilnis , Spandegs, Pētersons ? /10 punkti /
“Jauns “halt!”, jauns šāvienu troksnis, un tad Spandegs, iestenēdaamies “nolādētā ragana!”,ļimst sniegā – un sniegs ap tā sāniem metas melns.”
“Puikas, glābieties paši, man tāpat gals.”
…
