Mākslinieciskās īpatnības- Poēmā vērojama ļoti tēlaina valoda, kas pastiprina nozīmi “Piņķu sprediķī”. Lietotas dažādas metaforas, piemēram, „trakas svelmes skartas lūpas”, „Skumji ērģeles dūc”. Šīs metaforas attēlo pulkveža grūto uzdevumu- atrast jēgu gaidāmajai cīņai. Lietotas arī tādas metaforas kā „Mirdzošs gaišums apņem visu”, „no zemes jūsu tauta ceļas”, lai atklātu meklēto jēgu. Poēmā ir personificēta nāve „ Nāve paslēpusies durkļu galos”, tā attēlojot neizbēgamo kaujas iznākumu. Lietoti arī salīdzinājumi, piemēram, „Trīc kā putns, kā smilga”, attēlojot bailes. Ar salīdzinājumiem akcentēta arī atrastā jēga, apzinoties arī postījumus: „Tornis dzied kā putns”, “ērģeles iedūcas kā mākoņi un bites”, “sāpju smagums viegls kļūst kā sodrējs”, “paņems pasauli kā arklu rokās”.
3. Emocionālākā aina darbā.
Manuprāt, emocionālākā aina ir „Latviešu strēlnieka lūgšana pirms kaujas”, tāpēc ka tieši tai pamatā ņemtas kāda krituša latviešu strēlnieku virsnieka ieraksti dienasgrāmatā, kuros aprakstītas kara laukā sajustās emocijas. Šajā daļā vērojams plašs emociju spektrs – bailes, apņēmība, mīlestība pret tautu un zemi, cieņa pret kritušajiem biedriem, kā arī pašaizliedzīgums. Īpaša šķita strēlnieka lūgšana pēc cerības, spēka: “Redzu postā savu tautu // Paņem katru manu audu // Un ar viņas sūrsmi dzirdi, // Lai ar pārliecību svētu // Es par viņu stāvēt spētu.” Lūgšanas beigās viņš ir atguvis ticību un ieguvis spēkus cīņai.
…