Atrašanās dabā. Alvas sakausējumus (bronzu) pazina Šumerā 4000. gadu p.m.ē. Ķīnā un Japānā. Alvas nosaukums latīņu valodā stannum ir atvasināts no sanskrita valodas vārda sta – ciets. Šī elementa un metālā latviskais nosaukums, šķiet cēlies no vārda, ko lietp krievu valodā- oлoBo. Svarīgākie alvu saturošie minerāli ir kasiterīts jeb alvas akmens SnO2 un stannīti jeb alvas kolčedāns Cu2FeSnS4 . Alvas rūdas koncentrētas Klusā okeāna rietumu daļai pieguļošā teritorijā, kā arī Kazahijā, Bolīvijā, Zairā, Nigērijā.
Iegūšana. Alvu iegūst no rūdām, kas pēc bagātināšanas un ķīmiskās apstrādes satur ~ 30%….70% SnO2 (masas daļās). Alvas dioksīdu reducē ar CO.
Īpašības. Vienkāršas vielas veidā alvai ir trīs modifikācijas a-Sn- pelēkā alva, b-Sn- baltā alva, g-Sn- trauslā alva. Alva parastajos apstākļos ir sudrabbalts, mīksts metāls. To liecot, dzirdams raksturīgs troksnis- krakšķis jeb t.s. “alvas kliedziens”, kas rodas, alvas kristāliem beržoties citam gar citu. Alva ir viegli velmējama un stiepjama, tāpēc no tās var izveidot foliju- staniolu. Temperatūrā, kas zemāka par 13,2 oC, baltā alva sāk pārvērsties par pelēkajā alvā. Ar to ir izskaidrojama pelēku, irdenu plankumu rašanās uz alvas izstrādājumiem. Šo parādību sauc par alvas mēri, kas pēc a-Sn kristalizācijas centru izveidošanās var progresēt arī parastajos apstākļos. To veicina Zn un Al piemaisījumi, bet kavē Bi, Sb un Pb piemaisījumi. Alvas mēris visstraujāk noris –33oC temperatūrā, kad baltā alva momentāni sairst par pelēku pulveri. …
