Es izvēlējos šo unikālo cilvēku un radošo personību, jo mani ļoti ietekmējusi viņas dzeja un dzīves uztvere. Pirmo reizi saskāros ar Amandas Aizpurietes dzeju kādā no avīzes „SestDiena” pielikumiem „Kultūras Diena” , vēlāk vēl uzgāju interviju ar šo dzejnieci žurnālā „Rīgas Laiks”. Amanda Aizpuriete ir ne tikai dzejniece un tulkotāja, bet arī prozas darba autore un kaismīga latviešu literatūras popularizētāja gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. Rakstnieces radošo personību lielā mērā veidojusi bērnības gadu brīvība, kas dažbrīd robežojusies ar vientulību, kā arī četru gadu vecumā pieejamā grāmatu pasaule.
Amanda Aizpuriete uzskata, ka dzejā jābūt pārsteigumam un noslēpumam, tāpēc labprāt tulko dzeju, kāda latviski vēl nav uzrakstīta un ir būtiska pašai: „nav vajadzības tulkot tādu dzeju, kuru ar pāris variācijām jau latviski var izlasīt.”
„Es noteikti negribētu vairs piedzimt nekad. Šai vienā dzīvē – jā, tātad šai dzīvē man izdevies satilpināt vairākas ļoti atšķirīgas, un varu diezgan precīzi noteikt to robežas laikā. Un sajūta pašreiz man ir tieši tāda – it kā ietu uz galu mana ceturtā dzīve, un nogurums milzīgs.…