Klasicisma stila augstākā virsotne un vienlaicīgi arī pagrimums bija ampīrs. Tas izveidojās ap 1800. gadu imperatora Napoleona laikā. Ampīra stils radās nevis brīvu, dabisku mākslas tendenču rezultātā, bet mākslīgi ar padomiem un pavēlēm no augšējā slāņa. Ampīrs labi saderējās ar greznām armijas parādēm un ārišķīgu izrādīšanos. Šim stilam raksturīgas smagnējas, izteiktas un pamatīgas formas. Bieži tika izmantoti turku, indiešu un ēģiptiešu motīvi. Apdarē tika izmantota bronza, sarkankoks, kareivīga atribūtika – ieroči, vairogi, bruņu cepures, lāpas, lauru vainagi –, burts N kā Napoleona slavinājuma simbols. Sfinksas, grifoni, kariatīdes, lauvu ķepas. Nekas jauns netiek ieviests mēbeļu izgatavošanas un tapsēšanas paņēmienos. Galdnieki aprobežojas ar ļoti vienkāršu, bet līdz pilnībai noslīpētu finēriešanas metodi. Finieris tiek gatavots no tumšā sarkankoka un vienmēr tiek rūpīgi pulēts. Aizvien biežāk tiek izmantotas gaišākas koku sugas: kļava, osis, ķirškoks. Tomēr tā laika iecienītākais un pieprasītākais koks ir un paliek sarkankoks, bet tā, kā tas grūti pakļaujas kokgriezšanai, tas lielā mērā tiek nomainīts ar bronzu. Mēbeles tika papildinātas un saskaņotas ar tapsējamo audumu, aizkariem, gultu pārvalkiem, kas lielā mērā atdarināja seno romiešu māju