R. Rolāna darbā „Teātris tautai” analizēti iemesli kādēļ notiek atsvešināšanas no kultūras, izstrādātas tautas teātra estētiskās, ekonomiskās un organizatoriskās prasības. Tās mērķis – šķiras pašapziņas veidošanās, vienas kultūras visiem izveidošana. Veidojas daudzi tautas teātri, nozīmīgākie: A. Boljē “Teātris tautai” (pastāv vienu gadu), kas iestudē aktuālo dramaturģiju („Terēze Rakēna”) un E. Bernī “Tautas teātris”, kas iestudē komēdijas, farsus un sadzīves drāmas, piedāvā. Nozīmīgākais pārstāvis F. Žemjē, viņu saista Rolāna izstrādātā tautas teātra ideja. Žemjē iestudē milzīgu brīvdabas iestudējumu – „14. jūlijs”(2400 dalībnieku un 18 000 skatītāju, noslēgumā visi dzied Šveices himnu). 1911. gadā izveido Nacionālo ceļojošo teātri ar mērķi vest mākslu tautai. Vasaras brīvdienās teātris dodas viesizrādēs Viņš iestudē kvalitatīvas lugas, slavenākā izrāde „Anna Kareņina”. Biļešu cenas ir zemas, tāpēc tūres beidzas ar zaudējumiem -bankrots. Pēc tam strādā Ziemas cirkā Parīzē, iestudējumi – „Valdnieks Edips”, „Edips, Tēbu valdnieks”, „Marseljēza”, „Lielā pastorāle”. Plāno izveidot ciklu „Vecās Francijas izrādes”, kurā katra izrāde būtu veltīta citam Francijas novadam. Tad tiek nodibināts Nacionālais tautas teātris, Žemjē kļūst par tā vadītāju un dara visu, lai teātris kļūtu par tikšanās vietu dažādiem sociālajiem slāņiem, neatkarīgi no reliģiskās vai partijiskās piederības. Tomēr teātri piemeklē neveiksmes: 1) nepiemērota atrašanas vieta; 2) ierobežotais finansējums. Tiek slēgti līgumi ar citiem teātriem, izrādes notiek trīs reizes nedēļā. Teātrī darbojas kafejnīca, lasītava, diskusiju klubi. Sabiedrībā ieviešas princips: tiesības un iespējas teātri izmantot kā plaša patēriņa preci.
EKSISTENCIĀLISMS. Patieso tautas teātri, bez tautas noslāņošanās Otrā pasaules kara laikā izdodas radīt eksistenciālisma dramaturģijai, to veicina Francijas valdības politika. Kara apstākļos blakus marksismam un katolicismam, izveidojas eksistenciālisms, kas risina eksistences problēmas un analizē cilvēka dzīvi krīzes situācijās. Mākslā ienāk jauns tēls – cilvēks robežsituācijā. Aktuāli kļūst jautājumi – kā dzīvot? Kā saglabāt sevī cilvēku? Atbildes uz cilvēku eksistenciālajiem jautājumiem sniedz A. Barsaka teātrī „Ateljē” iestudētā luga „Antigone”, kur pretstatītas indivīda un valsts attiecības. Centrā ir visu varošs cilvēks, kuru vajā apkārtne. Lugas personāži iedalās divās daļās: pašapmierinātie, laimīgi ikdienas cilvēki un varoņi, kas tver mirkli, spēj pateikt „nē”.
Sāras Bernāras teātrī jeb Pilsētas teātrī Š. Dilēns iestudē izrādi „Mušas”- eksistenciālisma manifests. Dilēns tajā ataino sava laika tikumiskās problēmas, politisko alūziju un emocionālo situāciju, kas saistīta ar bailēm, šausmām, nevaldāmu satraukumu un vientulību. Jauno ideju drāmu A. Kamī pamato esejā „Mīts par Sīziju jeb Eseja par absurdu”. Ideju drāmas būtība ir atbrīvot cilvēkā dabas doto brīvības potenciālu. Lugas centrā – spēcīgs, visu varošs, apkārtnes vajāts varonis. Eksistenciālisms - modificēta atgriešanās pie klasicisma tradīcijas. Lugu sižetiem izmantotie mīti, personu rīcību motivējošie monologi, augstā nosacītības pakāpe un skaidri noformulētā filozofija. 20. gs. pirmajā pusē franču teātris pamatos saglabā klasicisma iezīmes, lielāka uzmanība veltīta izrādes vizualitātei un muzikalitātei, virzoties mākslu sintēzes virzienā.
…
