Andras Manfeldes romāna "Adata" analīze

Šis darbs izraisa pārdomas par cilvēka dzīves ceļiem. Cik nevainīgi un varbūt pat negribot, cilvēks nokļūst šādā strupceļā, kurš atgādina par sevi visu dzīvi. Aizdomājos par to, ka ne jau vienmēr cilvēks pats ir vainīgs pie tā kādās sliedēs viņa ceļš aizrit. Manuprāt, tas lielā mērā rodas no tā, kādi ir viņa apkārtējie dzīves apstākļi, kā šajā gadījumā, bērns, kurš nav īsti laimīgs, māte cīnās ar patēvu, kurš ir dzērājs, mājas apstākļi nav spīdošākie, līdz ar to bērns meklē patvērumu, mieru, saprotošus vienaudžus kaut kur citur, kuri šajā gadījumā noveda pie lielas nelaimes. Tas man lika aizdomāties, cik ļoti svarīgi ir bērnam vairāk pievērst uzmanību, lai viņš nejustos vientuļš un pamests. Pēc manām domām narkomānus nevar saukt par vājiem cilvēkiem, bet gan drīzāk par ļoti nelaimīgiem. No malas skatoties, nekad nevar spriest kādēļ viņš tā sev dara pāri. Narkomāni tiek nosodīti kā sabiedrības melnais traips, taču daudz labāk būtu, ja pati sabiedrība aizdomātos, kas viņus līdz tam ir novedis un kā tiem palīdzēt.