Latviešu padomju literatūras attīstībā ļoti liela nozīme ir Andreja Upīša daiļradē. Andrejs Upītis ir latviešu reālistiskās prozas un dramaturģijas mākslas lielākais meistars, sociālistiskā reālisma nodibinātājs un spēcīgākais veidotājs latviešu padomju literatūrā.
Andrejs Upīts dzimis 1877. gada 5. decembrī Vidzemē, bijušajā Skrīveru pagastā. Viņa vecāki zemkopji, kam pieder zirgs, pāris govju un zemes darbam nepieciešamākie darba rīki, bet nav zemes. Tāpēc viņi spiesti zemi nomāt. Dažos daiļdarbos rakstnieks ievij savas bērnības pārdzīvojumus.
Lauku darba dzīve ir visnozīmīgākais nākamā rakstnieka bērnības iespaidu avots. Bērnībā gūtie iespaidi vēlāk izjūtami viņa darbos, daudzos dabas tēlojumos.
Lasīt zēnu pirms skola slaika māca māte. Kad iegūta lasīšanas prasme, liela ir zēna tieksme lasīt, bet nav grāmatu. No vecākā brāļa, kas mācās pagastskolā, Andrejs iemācās rakstīt prasmi, bet rakstām piederumus ir iegūt tikpat grūti kā grāmatas.
Liela nozīme nākamā rakstnieka spēju attīstībā ir dažādiem nostāstiem, teikām, dziesmām, pasakām, ko viņš klausās no pieaugušajiem. Tas ir bagāts iztēles materiāls. Tautasdziesmu teicēja – māte, tēvs labs stāstītājs.
Andrejs Upīts 1888. gada rudenī sāk mācīties Skrīveru pagastskolā. Tai laikā par skolotāju tur strādā reakcionārais rakstnieks Purapuķe. Viņa mācīšana un audzināšanas sistēma balstās uz iekalšanu un dažādiem sodiem. Sevišķi bargs skolotājs ir pret nabadzīgo vecāku bērniem, kam salāpīti svārki mugurā un pastalas kājās.…
