I. Eiropas kultūra starp diviem pasaules kariem
a. Politiski ekonomiskie procesi. Pirmais pasaules karš un tā sekas. Viens pret otru nostājušies divi bloki ar līdzīgām kultūrām: no vienas puses “vidējie spēki” – Vācija, Austroungārija savienībā ar Osmaņu impēriju un Bulgāriju, no otras – Antante (Krievija, Francija, Lielbritānija, kā arī Beļģija, Serbija, Itālija, Rumānija, Portugāle, Japāna, ASV, Grieķija, Ķīna un daudzas Latīņamerikas valstis). Karadarbība galvenokārt norisinājās Eiropā. 1914. gada 28. jūnijā tika nogalināts Austroungārijas troņmantinieks Francis Ferdinands, un tas noveda pie Austroungārijas kara pieteikuma Serbijai. Vēlāk karā iesaistījās arī citas valstis (kopā karā iesaistījās 38 valstis). Sākumā karu uzņēma ar entuziasmu, pat romantizēja to. Kara ideja bija īpaši populāra jauno studentu vidū. Sākumā šķita, ka ekonomiskie apsvērumi nepieļaus ilgstošu karadarbību, taču vēlāk izrādījās, ka resursu tai pietiek. Rietumu frontē bija vislielākie karavīru zaudējumi, kaut arī izšķirošā kauja tur tā arī nenotika (“Rietumu frontē bez pārmaiņām” – tā noslēdzās ziņas avīzēs). Karā tika izkauta vesela paaudze, turklāt, piemēram, Lielbritānijā tie bija galvenokārt vīrieši, kas nāca no augstākajiem sabiedrības slāņiem un kam bija jārāda paraugs, karā tika zaudēta arī ceturtdaļa Oksfordas un Kembridžas studentu. Vācija karā zaudēja, jo bija novājināta un ģeogrāfiski atradās ienaidnieku (Antantes) aplenkumā. Drīz kapitulēja arī Vācijas sabiedrotie. Visbeidzot karam puntu pielika ASV iesaistīšanās – tā nodrošināja mieru ar spēku. Pirmā pasaules kara bilance – 8,5 milj. kritušo (savainoto un sakropļoto skaits vēl daudz lielāks). Psiholoģiskās sekas – baiļu un apdraudētības atmosfēra, fizisks un sociāls vājums, pakļaušanās likteņa varai un nolemtībai. Zuda ticība 19. gs. vērtībām – progresa idejai, liberālajam tiesiskumam, pilsoniskumam, zinātnei. …
