Anrī Matiss (1869–1954), fovisma* (fovisms – izcelsme, fr. Fauvisme < fauve „mežonīgs”. Virziens franču glezniecībā 20. gs. sākumā. Dominējošā nozīme gleznas emocionālās noskaņas radīšanā ir spilgtu dekoratīvu krāsu attiecībām.) virziena tipiskākais pārstāvis, gleznoja dzīvesprieka pilnus, krāsainus darbus, kam raksturīgs plūstošs zīmējums, ritmiska kompozīcija un brīvs, kontrastains krāsu laukumu apvienojums. Matiss labprāt pievērsās spilgti krāsainiem objektiem, gleznojuma plaknes ieklājot ar tīru sarkano vai arī zaļo, zilo, violeto krāsu. Gleznā "Sarkanā istaba" ("Harmonija sarkanā", 1911.g.), piemēram, iekļauts tik daudz sarkanās krāsas plakņu kā līdz tam nevienā Rietumeiropas glezniecības darbā. Citos šīs tēmas risinājumos sarkanās krāsas iedarbības spēku pārliecinošākam kāpinājumam Matiss sarkanās sienas un galdautu plaknes papildinājis ar liektu zilu līniju ornamentiem ("Sarkanā istaba", 1908.g.). Mākslinieks savos darbos veidoja arī viena krāstoņa niansētas gradācijas, un ar krāsu neapklātus faktūras laukumus ("Mākslinieka darbnīca", 1911.g.). Matisa gleznas no tematikas viedokļa var iedalīt divās grupās. Pirmajai pieder darbi, kuros viņš pievērsās alegoriskām (alegorija – uz līdzību balstīts abstrakta jēdziena atveidojums ar konkrēta tēla palīdzību) tēmām ("Deja" un "Mūzika", 1910.g.), otrās grupas darbos Matiss iemūžinājis dzīvē vērotos cilvēkus un lietas – puķes, vāzes, mēbeles. Matisa attēlotie cilvēki nav triju dimensiju ķermeņi, bet atgādina it kā no papīra izgrieztas plaknes. Mākslinieks arī veidojis neskaitāmus interjeru un kluso dabu gleznojumus, kuros pazūd atsevišķas lietas, bet rodas to kopības iespaids. Tieši tāpēc Matisam nav kluso dabu šī jēdziena parastajā nozīmē, jo katra klusā daba viņam reizē ir arī interjers ("Zelta zivtiņas", 1911.g.). Pie tam interjera elementi nav uztverami kā fons vai otrais plāns, tie tēloti vienā plaknē ar klusās dabas objektiem.…
